– Dzer, draudziņ, nomierinies drusku. Jaunzems divreiz nav jāskubina. Viņš ir izslāpis. Ilgi tur krūzi pie mutes. Krūtis spēcīgi cilājas, un pa mutes kaktiņiem spiežas alus pilieni, kas krītot ieķeras rūsganajā bārdā. Pēteris priecīgs ieskrien kambarī.
– Dzer, draudziņ, nomierinies drusku.
Jaunzems divreiz nav jāskubina. Viņš ir izslāpis. Ilgi tur krūzi pie mutes. Krūtis spēcīgi cilājas, un pa mutes kaktiņiem spiežas alus pilieni, kas krītot ieķeras rūsganajā bārdā.
Pēteris priecīgs ieskrien kambarī. – Saimniek, saimniek! Tavs rekvizētais zirgs pārradies mājās. Tikai droška asinīm notašķīta.
5.nodaļa
Kāpdams no zaļas lapu kupenas ārā, diži pret debesīm paceļas slaidais Gulbenes baznīcas tornis ar zeltītu bumbu un krustu galā.
Baznīca celta no 1838. līdz 1843.gadam uz senlatvju pilskalna, kam apkārt aplokās Pededzes upes pieteka Krustalīce, kas iztek no Velmes ezera, veidodama pie baznīcas kādus piecpadsmit metrus dziļu un platu gravu, pār kuru ved uz balto dievnamu stiprs mūra tilts.
Baznīcas pagalmā, ceriņu krūmos paslēpusies, majestātiskā mierā stāv Mārtiņa Lutera – ticības atjaunotāja – statuja, kuru vaļasbrīžos veidojis un dāvinājis draudzei vietējās Blomes muižas zemnieks Mencis.
Šis zemnieks ir bijis liels mākslinieks, bet visumīļāk tas tomēr gājis arklam pakaļ. Liels bijis zemes rūķa sašutums, kad barons Heinrihs Volfs nopircis Gulbenes muižu un visas pagasta zemnieku mājas no fon Fitinghofa – ataicinājis Mencu pie sevis un paziņojis:
– Tev būs nolikt to arkl un strādāt pie man pils un man park daiļošan!
Baznīcas iekšiene ir bagāta mākslas darbiem. Abpus altāriem divi lieli logi darināti no krāsainiem stikliem pēc Rīgas arhibīskapa katedrāles parauga. Viss altāris – kokgriezums ozolā, gotiskā stila īstens paraugs.
