Stāsts turpinājumos. 18. Altāra gleznā ir Jēzus un Pēteris uz jūras. 1896.gada vasarā pēc barona Volfa nāves šo gleznu baznīcai dāvināja barona svainis grāfs Cepelīns.
Stāsts turpinājumos
18.
Altāra gleznā ir Jēzus un Pēteris uz jūras. 1896.gada vasarā pēc barona Volfa nāves šo gleznu baznīcai dāvināja barona svainis grāfs Cepelīns.
Par izsmieklu tiesai un taisnībai komunisti šai baznīcā noturēja revolucionārā tribunāla sēdes.
Komunistu varai pastāvot Latvijā, viens no visrepresīvākajiem tribunāliem darbojās Gulbenē, kur simtiem cilvēku, saistīti dzeloņdrātīm, izdurtām acīm un izlauzītiem locekļiem, vārguļoja savu dzīvi bijušā barona Baltās pils drēgnajos pagrabos, līdz tribunāls baznīcā zem apspļaudītās altāra gleznas pasludināja nāvessodu un viņu pēdējie vaidi apklusa mežā aiz pils pie bijušās draudzes skolas un Vaides šķūņa muklājā.
Apbruņojušies šautenēm un zobeniem, smagi kājas dauzot, pret dievnama grīdu, altārī novietojās revolucionārā tribunāla locekļi – priekšsēdētājs Lācis, piesēdētāji Bormanis, Gavars un sekretāre Šmerliņa.
Baznīca ļaužu pilna. Arestēto piederīgie sapulcējušies no malu malām. Tiesas sēdes atklātas, tikai neviens nezina, kuras dienas sēdē viņa tuvinieka lieta tiks iztiesāta – jānāk uz visām, ja grib redzēt nelaimīgo – varbūt pēdējo reizi. Bet tiesājamo ik dienas kļūst vairāk un dažs vairāk un dažs labs šo ceļu uz dievnamu mērojis jau astoto reizi bez kādas nojausmas par sava tuvinieka likteni, nedzirdot baznīcā neviena dievvārda, kas bēdās mierinātu sirdi; tikai tiesnešu lamuvārdi un nāvei nolemto un viņu tuvinieku elsojošās raudas ik pēc katras tiesas sēdes sirdi padara grūtsirdīgāku un šai grūtsirdībai arvien lielākas bažas piejaucas par savējā likteni.
