Un dažs labs vēl ilgi mēros šo ceļu uz apgānīto dievnamu, jo viņa piederīgais kādā Baltās pils pagrabā šausmīgās sāpēs vārtās pa netīru klonu.
Un dažs labs vēl ilgi mēros šo ceļu uz apgānīto dievnamu, jo viņa piederīgais kādā Baltās pils pagrabā šausmīgās sāpēs vārtās pa netīru klonu: viņa kājas un miesa ir sadurstītas ar nokaitētu šautenes durkli, tā kā nav iespējams pašam saviem spēkiem uz tribunālu atnākt, un klēpī vai nestuvēs to neviens uz baznīcu nenesīs, nerādīs ļaudīm; ja neatveseļosies – nobeigs to turpat pagrabā kādā sargu rotas briesmoņa šautenes laidne – iznāks lēti un labi: par to tribunāls samaksās kareivim ar noslepkavotā drēbēm.
Daudz dievnamā salasījies arī vientiesīgu ziņkārīgo, kā tas ir bijis vienmēr un visos laikos, ja notiek gadījums, kas reti nāk dzīvē priekšā. Šo ļaužu domas ir neizdibināmas, un grūti pateikt, vai viņus šeit saukusi tikai vienkārša ziņkārība, cik šodien piespriedīs nāves sodu, cik attaisnos; vai arī viņiem sagādā lielu baudu, redzot uz nāvi notiesātiem asaras acīs, vai šo nelaimīgo dvēseles līdzsvara sabrukumu, kad rokas tik tikko spēj pacelties pret altāra gleznu, lūdzoties: – Kungs, piedodi tiem, jo tie nezina, ko tie dara…
Ir atnākusi arī viena otra vecāka sieviņa, kurai nav nekādas daļas, kas šeit baznīcā notiek, bet baznīca viņai ir tikpat nepieciešama kā maize, un, kad tribunāla sēde ir beigusies, viņa apmierināta iet mājās, jo nu viņa ir pielūgusi Dievu.
Tribunāla priekšsēdētājs Lācis kārto apsūdzības rakstus un, smaidot caur degunu, stāsta Šmerliņai: – Pagājušā sēdē mums bija interesants sekretārs.
– Kurš tad? – ieinteresējas Šmerliņa.
– Bijām izraudzījušies mūsu rekvizēto zirgu staļļa pārzini Andreju Poli.
– Nepazīstu, – Šmerliņas interese atslābst.
– Nu to, kas pats “uz savu roku” Dzelzavas pagastmājā pēc janvāra puča bija izpūtis vairākiem “sveci”.
– Ak, tā – nu es atceros. Lielisks vīrs, vai ne? – apprasās Šmerliņa.
– Tā jau nekas, bet, kad bija jāsāk protokolēt, cilvēks lūdzās, vai nevarētu būt par piesēdētāju, viņš tikai savu vārdu protot parakstīt, – bija jāprotokolē pašam.
– Nu, te jau nav nekāda lielā protokolēšana – pavīpsnā Šmerliņa. – Sāksim!
Priekšsēdētājs izsauc pirmo apsūdzēto.
– Ansis Cīrulis, 34 gadus vecs, no Adulienas pagasta Groču mazmājiņas!
Smagi atveras sakristijas durvis, un, divu apbruņojušos sarkanarmiešu pavadīts, pie tiesas galda nostājas bāls, izģindis vīrs, kuru vērojot, liekas, ka tas dzīvotu jau mūža otro pusi. Par pāris desmit gadiem šis cilvēks kļuvis vecāks, vārguļodams divas nedēļas arestā Baltās pils pagrabos pie plāna rieciena sakaltušās maizes un sāļa vārītu kartupeļu ūdens, kuru komunisti deva apcietinātiem, lai tie mazāk dzertu un retāk būtu jāvada uz atejas vietu.
