Nakts notikumu izmocītās sievietes, rokas lauzīdamas, kunkst bez apstājas. Kunkst par vīra un tēva likteni un mazo Ēriku, kas, no lielajām iebrukuma nobīlēm saslimusi, valstās karstumos no vienas gultas malas uz otru.
Nakts notikumu izmocītās sievietes, rokas lauzīdamas, kunkst bez apstājas. Kunkst par vīra un tēva likteni un mazo Ēriku, kas, no lielajām iebrukuma nobīlēm saslimusi, valstās karstumos no vienas gultas malas uz otru, mētā rociņas pa gaisu un drudžaini sauc – tēt, tēt!..
– Labrīt, jūsu mājās! – Vīcups pasniedz roku abām sievietēm un smagi apsēžas uz mūrīša.
– Labrīt, labrīt, Pēter! – gausi atņem saimniece un cenšas izslaucīt asaru valgās acis pakulu pelēkajā priekšautā.
– Bērns laikam no nobīļa slims? – ieprasās Vīcups.
– Jā, Pēter, mūs piemeklējusi smaga nelaime, – atbild Jaunzemu saimniece.
– Zinu, – nopūšas Vīcups un nobrauka rokām salijušās svārku piedurknes. – Arī Ušuri tagad bez saimnieka.
– Arī? Vai viņu apcietināja?
– Nē, Ušurs un jūsu Jēkabs aizgāja dzīvot mežos.
– Jēkabs! Vai viņš bija jūsu mājās? – nepacietīgi Ede izprašņā Vīcupu.
– Bija cilvēks.
– Nabaga tētuks… – Austra pieiet un apsēžas Vīcupam blakus uz mūrīša.
– Nekas, meit, gan jau būs labi, ka tikai pie dzīvības.
– Ak Dievs, ak Dievs! Stāsti, stāsti, Pēter, uz kādiem mežiem viņi aizgāja? – arī saimniece pieiet pie Vīcupa un, uzlikusi rokas uz vecā vīra slapjajiem pleciem, turpina nepacietīgi iztaujāt.
– Klusāk, klusāk, kā kāds nesadzird mūsu runu, – lietišķi brīdina Vīcups un tad paklusām turpina stāstīt:
– Redzi, paņēma, kas nu mūsmājās vēl bija ņemams no ēdamā, lika pār pleciem Ušura noglabātās plintes un aizgāja, lai glābtu mežos savu dzīvību.