– Jā, mūsu Ernis arī teicās – aizejot mežos, – piemetināja saimniece. – Kurš Ernis? – Vīcups nevar atcerēties. – Ak tā, ganu zēns. Jā, jā, bet kas tad šam bija ko mežos skriet? – Vai, Pēter, tu jau laikam vēl nemaz nezini,- atsāk Ede.
– Jā, mūsu Ernis arī teicās – aizejot mežos, – piemetināja saimniece.
– Kurš Ernis? – Vīcups nevar atcerēties. – Ak tā, ganu zēns. Jā, jā, bet kas tad šam bija ko mežos skriet?
– Vai, Pēter, tu jau laikam vēl nemaz nezini,- atsāk Ede.
– Tikko Jēkabs bija izmucis un tie briesmoņi izbrauca no pagalma, Ernis tak bija paķēris plinti un augšā pie rijas ceļa visus apšāvis. Noņēmis tiem plintes un revolverus lai. Sakāvies arī ar veco Zviedru – mūsu bijušo kalpu, kurš tūdaļ nakti laikam aizskrējis uz Gulbīti par visu pastāstīt savam dēlam.
Laikam jau tie līķi būs novākti, mēs jau šorīt ārā neviena neesam bijušas.
– Tēt, tēt! – atkal gultā sauc Ērika.
– Vajadzētu bērnam iedot siltu cukurūdeni, – pamāca Vīcups. – Šādās reizēs tas dikti palīdz.
– Nav, Pēter, mums cukura, tikai sakariņš,- Ede, mierinādama kunkstošo bērnu, stāsta Vīcupam.
– Tad vajadzētu dot tikko izslauktu, nekāstu pienu. Tas arī līdz.
– Ak, Dievs, ak, Dievs! – nu tikai saimniece atceras. – Skrej nu, bērns, – tik dziļš rīts, un lopiņi vēl neslaukti. Sirds tik pilna bēdu, ka pavisam no prāta bija izkritis, ka kāds kustonītis arī kūtī gaida.
Austra iziet no kambara un, sameklējusi slaucenes, dodas uz kūti, lai izslauktu dīkā stāvošos lopiņus un izlaistu tos aplokā.
– Jāsāk cilpot man ar atpakaļ, – no mūrīša pieceļas Vīcups.
– Nu, pasēdi vien, pasēdi, parunāsimies, pažāvē drusku drēbes; ierīte gan pavisam vēsa; tak jau sirds paliek tāda mierīgāka. Izslauks meitēns govis, izdzersi arī tu krūzīti.
– Nav, mīlīt, laika. Es atnācu uz jūsu māju pavisam svarīgā darīšanā.
– Nu, nu?
– Jēkabs teica, ka viņam uz vāgūža augšas zem āboliņa gružiem esot paslēpta kaste ar patronām.
– Nezinu gan, Pēter, bet kam tev patronas?
– Redzi, – bet to neviens nedrīkst zināt, neviena dzīva dvēsele – es uzturēšu ar Ušuru un Jaunzemu ziņas. Mums norunāts, ka es šad tad aiznesīšu uz vienu no Ezernieku meža pļavu pūnīšiem šo to, ko likt cilvēkiem uz zoba.
– Cik labi! Bet, Pēter, mīļais, tad tu varētu manam vīram aiznest kādu kreklu.
– Var, var – šo to arī no kožamā, bet viņiem esot dikti vajadzīgas patronas, un tas pirmā vietā, tā teica pats Jēkabs.
– Labi, labi, bet vai tad viņi dzīvos kādā Ezernieku šķūnī?
– Dievs vien to zina, Ede, kur viņi dzīvos, bet ēdamo viņi tur saņems un, ja būs viņiem vēl kāda vajadzība, tad zem šķūņa sliekšņa atstās man ziņu.
Pēkšņi saimes istabā noklaudz soļi un, ar sparu rautas, atveras kambara durvis. Ienāk apbruņojies pagasta milicis Jūlijs Zviedrs un Vera Tiltiņa.
– Kas šeit par sabrāņiju!?- stingri noprasa Zviedrs un paveras Vīcupā.
– Nekas, dēls, nekas; gribēju no nāburga palūgt sauju tabakas, bet cilvēks kā akā iekritis.
– Nu, ka nedabū īstu ma
