– Nu, ka nedabū īstu mahorku! – atbrēc Zviedrs. Tad atgriežas pie saimnieces. – Jūsu kūtī klimst lielisks bullis. Likuma vārdā es to rekvizēju.
– Nu, ka nedabū īstu mahorku! – atbrēc Zviedrs. Tad atgriežas pie saimnieces. – Jūsu kūtī klimst lielisks bullis. Likuma vārdā es to rekvizēju.
– Lūdzu, lūdzu, – sakrustojusi samazgās un cūku grūdienā aprautās rokas uz krūtīm, tikko dzirdami izdveš Jaunzemu saimniece. Tad viņa ciešāk paveras jaunajā Zviedrā un atmiņā gaiši pavīd tie daudzie sestdienas un svētku vakari, kad Jūlijs vēl strādāja Jaungulbenes sērkociņu fabrikā “Švandorf” un nāca no darba pie vecākiem sērst brīvo laiku. Cik daudzas reizes tad viņa to aicināja gala kambarī un deva siltu miežu plāceni, un lēja krūzē sviestainas paniņas, lai aiznes uz mazmājiņu tēvam un mātei un nogaršo arī pats, jo vecais Zviedrs vēlējās Jaunzemos savu kalpa algu saņemt ir naudā, ir graudā un ēst pats savā maizē, kopā ar ģimeni.
– Ejam un vedam prom! – nepacietīgi mīņājas Tiltiņa. Viņai neveikli ilgāk uzturēties kambarī, jo vecais Pēteris to nicīgi uzlūko no galvas līdz kājām. Var jau būt, ka viņai plinte un zobens nemaz nepiestāv, bet, ja reiz vairs neesi pie slaucenes, – tad tam taču tā jābūt. O, un no cita viņai nebūtu neveikli, tikai no Pētera, jo ne vienreiz vien Pēteris Ušuros viņai ir taisījis visvieglākās pastalas ar vismīkstākām auklām un no Mārtiņu tirgus Pēteris nekad nav pārbraucis mājās, neatvedis viņai jauku piparkūkas sirdi, ko viņa arvien silti glabāja līdz pašiem Ziemassvētkiem un tikai pēc eglītes nodedzināšanas apēda.
– Biedri Vīcup, jums būs šis vērsis jāaizved uz pagastmāju,- Zviedrs vēršas pie Vīcupa.
– Nenāk ne prātā, – strupi atbild Vīcups. – Es neesmu jūsu gājējs.
