– Nebļausties! – rupji atkliedz Zviedrs un dodas kūtī, lai izvestu vērsi, bet Austra, lindrakus rokām sarāvusi drusku augstāk, lai veiklāk būtu skriet, dodas raudādama uz istabām.
– Nebļausties! – rupji atkliedz Zviedrs un dodas kūtī, lai izvestu vērsi, bet Austra, lindrakus rokām sarāvusi drusku augstāk, lai veiklāk būtu skriet, dodas raudādama uz istabām.
Augsti pacēlis purnu, ostīdams svaigo pavasara gaisu, valgam nopakaļ izsoļo no kūts Jaunzemu brūnais sugas bullis. Smagā gaitā viņš soļo pār pagalmu uz olnīcas pusi, bet Tiltiņai šī gaita liekas par lēnu, un viņa liek sajusts vērša krustiem savas šautenes laidni.
Vērša acis piesarkst dusmās, un spējš ragu pamājiens piespiež Zviedri atlaist valgu.
Vērsis sprauslodams ieiet atpakaļ kūtī.
– Šito makanu mēs laikam neaizvedīsim! – sirdās par neveiksmi Zviedrs.
– Muļķības! – plati nosmaida Tiltiņa. – Vēl niknāki sātani redzēti un pataisīti par auniem. Man tikai drusku jāpakaņģierē no pakaļpuses. Iesim, un ņem vēlreiz pie valga, redzēsi, ka ies kā pa šņori.
Tiešām – otrreiz vērsis raiti, raiti, bet mierīgi izsoļo no Jaunzemu pagalma.
Noskatīties pakaļ lopiņam iznāk istabas priekšā arī Jaunzemu saimniece Ede un Pēteris Vīcups.
– Es gan nedomāju, ka to kustonīti ar labu varēs aizvest; viņš vienmēr bija tramīgs – raudādama stāsta Ede.
– Tagad, mīlīt, aizvedīs. Vai tu neredzēji, ka vērsim kājstarpē no plintes siksnas sataisīta un iemesta cilpa… Redz, redz, kā sāk trakot – pievelk tikai! Un lopiņš kļūst lēns un mierīgs…
– Ak Dievs, ak Dievs, ko ļaudis gan visu pasaulē neizgudro! – dziļi nopūšas Jaunzemu saimniece.
– Aiziesim nu, aiziesim līdz tai vāgūža augšai – sāk skubināt Vīcups. – Palīdzēsi man sameklēt…
Dziļi apslēptu dābola gružos, Pēteris sameklē skārda kasti ar patronām.
– Tās laikam Jaunzems būs pēc cara tētiņa nogāšanas dabūjis no krievu zaldātiem, – nodomā Vīcups.
– Bet, Pēter, aiziesim vēl līdz kambarim. Es attaisīšu Jēkabam kādu pudelīti. Noliec to viņam. Ak, posts, ak posts… Uz galu vien viss, uz galu vien! – un tikko viens valgums nelaimīgai sievietei pagūst uz brīdi acīs izžūt, tā sirdī atkal gulstas jaunas nopūtas un jauns miklums saplūst izraudāto acu dobumos.
VII
Rokas gurdi gar sāniem nolaidusi, no vilciena Vecgulbenes stacijā izkāpj neuzkrītoši ģērbusies pusmūža sieviete. Brīdi viņa paliek uz perona stāvam, kaut ko pārdomājam, tad kā apmāta sāk soļot gar dzelzceļa stigu uz Latgales pusi.
Kurp viņa iet? To viņa pati nezina pateikt. Rīt viņai jābūt Stāķos, bet šodien?
Šorīt viņa aizbrauca uz Jaungulbeni, kur klusībā cerēja saklaušināt un apmeklēt savu dēlu Erni. Šos divus iekšējo juku gadus tas viņai pavisam bija izplēnējis no prāta. Un diez kad viņa to atcerētos – varbūt tikai sirmā vecumā – ja nebūtu atgriezusies no Maskavas Vecgulbenē kopā ar citiem malieniešiem, vietējo apstākļu labi pazinējiem, kas daudz varēja līdzēt pie revolūcijas.
Viņa aizbrauca, jā, bet viņas dēls bija kļuvis slepkava! Un kaut arī viņai netīk domāt par dēla slepkavību, jo cīņu laikā allaž jānes upuri abām pusēm, tomēr smagas rūpes uzgulstas par Erņa turpmāko likteni. Ir taču tikai dēls! Un, ja viņa tēvs viņu pameta, mātei jābūt otrtik mīļai un saudzīgai pret dēlu. Ai, bet cik ilgi viņš varēs bēguļot mežos? Reiz tik un tā būs jānāk ļaudīs un tad – lode neizbēgama, un varbūt pat viņas acu priekšā…
Mātes sirds smagu nopūtu pilna. Skarbā dzīvē rūdīta un veidota, viņa aizmirsusi asaru atvieglinājumu, bet šodien viņa jūt – krūtīs iegulst tik asas sāpes, ka viņa neiztiks bez raudāšanas, tādēļ jāiet kaut kur tālāk no ļaužu acīm, lai neredz neviens, kā cilvēks asarās mierina sirdi.
