Pēc pāris simts soļiem no stacijas viņa nogriežas pa labi, un maza stidziņa noved pie teiksmainā Emzes ezera. Šis ezers ir kādu kilometru garš un kādu ceturtdaļkilometru plats.
Pēc pāris simts soļiem no stacijas viņa nogriežas pa labi, un maza stidziņa noved pie teiksmainā Emzes ezera. Šis ezers ir kādu kilometru garš un kādu ceturtdaļkilometru plats. Pa daļai cilvēku roku darbs.
Kad apstājas ezera ziemeļos pie vecā paviljona, tad ezers glezni izlokas starp stādītiem krāšņuma kokiem burta “M” veidā, lai mūžam atgādinātu brīnumskaistās Heinriha Volfa sievas, itālietes Marisas vārda pirmo burtu. Šo ezeru vietējie ļaudis sauc arī par Marisas ezeru. Visapkārt ezeram lokās lieli, grantēti ceļi, kas, sazarojušies daudzos mazākos, ieved gājēju arvien dziļāk Emzes parkā. Šis parks kādus trīs kilometrus garš un divus kilometrus plats, un svešinieks tajā var viegli apmaldīties. Senāk parka vietā bijusi vilku gārša, un šīs gāršas pārveidošana grandiozā parkā ir barona Volfa mūža darbs. Barons ar savu sievu Marisu lielāko dienas daļu pavadījuši parkā. Tur vienmēr rakts, retināts līdzināts, drenēts, cirsts, stādīts un daiļots. Katru vasaru parkā strādājuši krievi – zemesracēji, un arī muižas saimniekiem parka dūksnājā bijuši iedalīti ceļa gabali, kas prasījuši no novārgušajiem zemniekiem ārkārtīgas pūles. Tiešām apbrīnojama tā laika cilvēku darba pacietība un neatlaidība! Kādu tik tur nav koku – veselas alejas dzīvības koku, Sibīrijas egļu, skandināvijas priežu tumšzaļi puduri, ciprešu birzis, papeles, lazdas, liepas, ozoli. Ir arī ļoti retas koku un krūmu šķirnes, viju augi, kas citur Latvijā nav sastopami. Visi reto koku stādījumi sagrupēti, ieturēta zināma sistēma, ievērota simetrija, lai skatītājiem no celiņiem arvien atvērtos jauni un atkal jauni brīnišķi krāsu kopojumi.
Parkā paceļas vairāki izveidoti uzkalniņi ar akāciju un ceriņu apstādījumiem. Parka dienviddaļā guļ dziļi iegrimuši divi ezeriņi – Svētie dīķi. Viņos ūdens ir tumšs, kluss kā sastindzis. Dīķu vidū aizmirstības salas, uz kurām ved balti koka tilti, kas aicina pasapņot, aizmirst ikdienu. Te – neskaitāmas svešzemju stādu, krūmu un koku šķirnes īpatnējā grupējumā. Šo Svēto dīķu saliņas atgādina veselus botāniskos dārzus. Jau koku un krūmu raibā lapotne vien rada brīnišķīgus krāsu rakstus. Tur gaišzaļā kļava un liepu audumā ievelkas tumšzaļās egļu strīpas; bērzu un papeļu dzeltenās, sudrabvītolu baltās bārkstis sijā pāri galvām zelta tauriņus; svešie, sarkanie kārklu krūmi kā liesmaini gunskuri dus zem eglēm pašā ūdens malā. Liānes vijas līdz priežu galotnēm…
Te pavasara augsne kā svētrītā spoguļojas slīpētos ūdens līmeņos! Dīķa vienā galā no ūdens iznirst daiļās mednieces Diānas graciozais tēls un dziļā meža klusumā rada pasakainu ilūziju par paradīzi, par īpatnējo dabas krāšņumu.
Tālāk laivu mājiņa – seno muižas iemītnieku izpriecas braucieniem naktī iluminētās gondolās ar mūziku un dziesmām… kā tūkstoš un vienā naktī.
