Stāsts turpinājumos.
Stāsts turpinājumos
30.
Parādes durvis un masīvais lievenis izgreznots baronu ģerboņiem, akmens lauvām, bruņinieku tēliem un statuetēm.
Uz rīta pusi ved otra vaļēja veranda ar puķu vāzēm un lielo granīta kāpņu terasēm, kas kādus desmit metrus platas un noved lejā pie trešā pils dīķa.
No pils terasēm paveras brīnišķs skats uz dīķiem, parka raibo lapotni, līdz pašam parka rīta galam, kur it kā tālumā iznirst no ūdeņiem saules altāris.
No pils terasēm aiz dīķa pa labi uzkalniņš – Mīlas kalns. Kalna virsotnē Veneras statuja, iežogota ar diviem akmens lauvu soliem un rožu krūmiem.
Turpat otrā uzkalniņā, tuvāk pilij un vēl pa labi – veca mūra ēka – pilsklētis ar plašiem vīna pagrabiem.
Otrs pils korpuss – vienkāršāka divstāvu celtne, kas ziemeļpusē noslēdzas ar piecstāvu augsto jaunākā laikā celto pils torni. Tornis vairāk nekā 30 metrus augsts ar plašu verandu galā. No šī torņa verandas var saskatīt visu Vecgulbenes apkārtni – Blomes un Krapas muižas, kapu kalnu un Beļavas pilskalnu.
Pašlaik pilī sākas lieli svētki par godu Verai Kollontai, kas atbraukusi uz Vecgulbeni referēt vietējiem komunistiem par brīvo mīlu.
VIII
Klīzdams nobīlī pa Jaungulbenes staignajiem ragāčiem, kur šūpojās dūksnājs pie dūksnāja, Ernis Vālodze nonāk ārpus sava pagasta robežām, Adulienas balto sūnu purvājā, kas tālu uz dienvidiem aizstiepjas līdz pašām Lubānas robežām.
Ernis jūtas noguris. Viņš meklē purvā kādu sausāku pauguru, lai noliktu brīdi galvu atpūtai, bet rāvie avoti arī te pārdzirdījuši purva zāli un nav sausāka cinīša, pie kura varētu brīdi pasērst.
Pamazām saules siltums atdziest un lielais purvs atgādina smalki pielijušu rudens dienu. Pār purvu pāršalc baiga nopūta, ko izdveš kroplās priedes, nedroši šūpodamās sūnu un vilka pūku klājā.
No Erņa mitro kāju apakšas vakara vēsums kāpj pa visu miesu augstāk un augstāk, jo šur tur zem sūnām vēl snauž ledus.
Erni sāk mocīt izsalkums un slāpes. Pēdējās tas dzesē ar ziemā izsalušām dzērvenēm, kuru purvā no pērnā rudens vēl papilnam, bet drīz vien no šīs skābās ogu sulas mēles gals sāk sūrstēt un ēstgriba kļūst vēl lielāka.
Ernis, nedroši apkārt skatīdamies, iznāk no purva biezokņa klajumā un caur zaļajiem egļu puduriem, kas ieslēdz visu purva galu, vēro svešo apkārtni. Cik tālu Ernis no Jaungulbenes atklīdis, to tagad nevar pateikt, bet vienu viņš zina droši, ka šajā pusē ganu rīksti vēl nekad nav griezis un viss viņam te liekas jauns, neredzēts un svešs.
No purva gala gandrīz jumta slīpumā uz ziemeļu pusi sākas akmeņainas, alkšņiem un paegļiem pieaugušas ganības. Ernis noglabā šauteni lielā paegļu krūmā – pārējās šautenes viņš jau noglabājis agrāk, sava pagasta robežās – un, paturējis kabatā tikai revolveri, dodas stāvajā kalnā.
Kalna otrā nogāzē vientuļi skumst, it kā no visas pasaules atstāta, pelēka koka būdiņa ar apdrupušu skursteni un sakritušu dakstiņu jumtu. Četras līkas ābeles un zemi upenāji to ieslēpušas savā vidū un sargā no visas pasaules vējiem. Bet pie būdiņas neredz neviena ļauža. Tikai vēl lejāk, pie kūtiņas, īd mietos piesietas divas brūnas govis un, galvas pacēlušas, skatās slaucenēs, kas, vēju appūstas, pagalma vidū stāv uz balti noskalotas velētavas.
Ernis klausās – uzmanīgi klausās, vai nedzirdēs būdiņā kādu runājam, vai neredzēs kādu ejam pie lopiņiem un vedam tos kūtī. Bet neviens apdara solis netiek pār pagalmu iets. Bet tad Ernis sadzird būdiņā klusas raudas.
– Nē, lieli cilvēki tā neraud, tie ir bērni, – viņš nodomā. – Būs laikam par palaidnībām dabūjuši sukas.
