Ernis, stingri turēdams bikšu kabatā roku pie revolvera, pieiet būdiņai un atdara durvis. Dūmiem nokvēpušā telpā, kas aizpilda ir dzīvojamo istabu, ir virtuvi – vārgs, novājējis gadus desmit vecs puisēns raudādams velk šūpuļa līksti.
Ernis, stingri turēdams bikšu kabatā roku pie revolvera, pieiet būdiņai un atdara durvis.
Dūmiem nokvēpušā telpā, kas aizpilda ir dzīvojamo istabu, ir virtuvi – vārgs, novājējis gadus desmit vecs puisēns raudādams velk šūpuļa līksti un mierina kunkstošu zīdaini. Ieraudzījis Erni, zēns satrūkstas un atraujas no šūpuļa.
– Nebīsties, es tev nekā nedarīšu! Vai papa un mammas nav mājās? – Ernis apsēžas blakām šūpulim un palīdz mierināt brēkuli.
– Mamma aizbrauca pie papa.
– Uz kurieni?
– Nezinu, papu aizveda zaldāti, – raudādams stāsta mazais. – Zirgu arī mums atņēma…
Ernis saprot stāvokli. Viņš zina, ka šeit noticis tas pats, kas varēja notikt arī ar Jaunzemu, ja nebūtu vēl laikā izmucis gūstītājiem.
– Kā tevi sauc? – Ernis prasa.
– Edgars Cīrulis.
– Un kas tev te šūpulī?
– Brālītis Edžus.
– Kā sauc jūsu mājas? – sīki visu izprašņā Ernis.
– Groču mazmājiņa.
– Labi. Tavam brālītim jādod tūdaļ ēst. Kur pudelīte, – ap prasās Ernis.
– Te ir, – Edgars izņem no šūpuļa kājgala piena pudelīti. – Bet viņš negrib zīst.
– Nekas, es ievedīšu kūtī govis un izslaukšu siltu pienu. Nez kad vēl mamma pārbrauks.
Bet abas nav slaucamas, – acis berzēdams, pastāsta Edgars. – Tā lielā tagad nedod piena.
– Labi, labi, vai jums kāda cūka arī ir? – par visu apprasās Ernis.
– Ir viena, mammiņa prombraucot sataisīja grūdienu, lai pēcpusdienā ielejot silē. Bet brālītis vienmēr tik nemierīgs, ka man bija bail no istabas iziet.
– Ko tu saki – mamma prombraucot – ar ko tad viņa aizbrauca? Vai jums ir vairāki zirgi un tikai divas govis?
– Nē, mammiņa aizbrauca ar vilcienu.
– Labi, pieskati mazo. Kur tas cūkas ēdiens stāv?
– Baļļiņā, turpat kūtī pie aizgaldas.
– Ernis vispirms aiziet un pabaro cūku, jo tā, padzirdējusi pagalmā soļus, kviekdama lauž vai aizgaldu ārā. Tad atsien lopiņus no ķēdēm un ieved kūtī.
– Redeles pavisam tukšas, vajadzēs vēlāk ežmalē drusku papļaut, – nodomā Ernis un, paņēmis no velētavas slauceni, nomazgājis rokas pie akas pussakritušā toverī, aiziet slaukt mazo goteli.
– Nez, vai svešam negrib dot vai arī taisās uz ciet iešanu? – sirdās Ernis, ka ķipītī nekas daudz netek. – Uz ciet iešanu gan neliekas: vēders pavisam mazs, ja tikai nav palikusi ālavnīcās?
Pieslaukts vēl tikai pusķipītis, bet govs sāk dīvelēties ar pakaļkājām, un Ernis met mieru slaukšanai, ka to pašu vēl lops no dusmām neizsper.
