Bet tad viņš attopas un pārmet izkapti pār pleciem. Viņam atmiņā pavīd noganītas ganības, kur vietvietām ap veciem govju mēsliem kā pauguri aug trekna zāle, bet lops allaž plūc labāk sausu kūlu, nekā pieskaras šim zaļumam.
Bet tad viņš attopas un pārmet izkapti pār pleciem. Viņam atmiņā pavīd noganītas ganības, kur vietvietām ap veciem govju mēsliem kā pauguri aug trekna zāle, bet lops allaž plūc labāk sausu kūlu, nekā pieskaras šim zaļumam. Arī še, kūts galā zāle ir augusi sīva labumā, to pļauj sivēnam un sagrūž ar miltiem; lopiņiem jāmeklē cita ežmala.
Ernis sapļauj ābeļdārzā lielu nastu zāļu un aiznes uz kūti redelēs.
– Tā, nu būtu vakara darbi apieti, – nopūšas Ernis, – bet arī es esmu pavisam noguris.
Kaut nu būtu pārradusies pati saimniece mājās, posts ar tiem bērniem, mazais droši vien, guļ īstā plančkā…
Izvilcis no kabatas revolveri un aptaustījis to no visām pusēm, Ernis paņem apsegam zāļu deķi un pa nedrošām kāršu trepēm uzkāpj kūtiņas augšā. Neizlaidis revolveri no rokas, viņš apgulstas sabirušos pērnā siena gružos. Divas naktis viņš nav gulējis. Jāieņem spēki. Ernis cer, ka rītā to uzmodinās saimniece, verot lejā kūts durvis. Tad varēs pamest acis pasaulē un domāt tālāk.
IX
Jaungulbenes pils parka rīta stūrī skumst mazs ķieģeļu namiņš apsūbējušu kārniņu jumtu un sagruvušu skursteni. Namiņam durvis ir nozudušas un loga vietā noslēpumaini rūs septiņas dzelzs restes. Vasarās šis namiņš dziļi paslēpjas neizbrienamās nātrēs, bet ziemās viņu pasargā ļaužu acīm baltas sniega kupenas. Neviens īsti neatminas, kad šis namiņš celts un kādām vajadzībām, bet apkārtējie ļaudis viņu saukā par velna mājiņu.
Pieredzējumi rāda, ka nespējnieku mājās allaž var sastapt tos vecos ļaudis, kas par sava pagasta lietām visvairāk zina stāstīt. Ja aptaujājās nespējniekiem par šo namiņu, tad atbildes dzirdēja daudzas un dažādas.
