Bet tajā pat brīdī, viegli šķeļot gaisu, nokrita apsūnojis pusķieģelis no namiņa pakšķa.
Bet tajā pat brīdī, viegli šķeļot gaisu, nokrita apsūnojis pusķieģelis no namiņa pakšķa. Mērķis laimīgi trāpīts! Aizaulekšo varasvīra bērais zirgs, un Vītoliņa vingrās rokas mestais pusķieģelis ir veicis to pašu, ko Zviedra revolvera spals.
Zviedrs ar pāršķeltiem deniņiem noveļas blakus sirmajam tēvam.
– Paldies Dievam, tagad esmu ticis pie ieroča – domā Vītoliņš un atbruņo Zviedru. – Tikai te vairs palikšanas nav. Tālāk no centra, tālāk mežos!
Cauri parkam un barona kapsētai Vītoliņš dodas uz Agastiņu purvu.
Kas tas? Pie kapsētas vaļņa viņš uzgrūžas savādam priekšmetam. Iebalzamēts sievietes līķis. Šausmas!
Komunisti bija iznesuši no baznīciņas stikla zārku un izsvieduši mūmiju pie kapsētas vaļņa.
***
Nav liela auditorija, kādi divdesmit cilvēki, vairums vīrieši. Bet vai viņi kāds saprot kaut ko no visa teiktā? Atsevišķa frāzes – jā – vairums klausītāju nemaz nepārvalda krievu valodu, kādā referē. Bet gods taču jāparāda – runā flotes komisāra Dibenko kundze, slavenā Vera Kolontai. Runā par brīvo mīlu.
Lektore jau runājusi divas stundas, izdzērusi četras glāzes ūdens, bet arvien vēl turpina:
– Un es jums saku, biedrenes un biedri, – laulību pārprot tie, kas viņā saskata līdzekli kļūt laimīgiem.
