– Bet kādā kārtā un kādiem līdzekļiem, to vietējie komunistu barveži paši nezina pateikt.
– Bet kādā kārtā un kādiem līdzekļiem, to vietējie komunistu barveži paši nezina pateikt. Un arī viņu jaunā viešņa – šī puspoliete, pusžīdiete, pēc profesijas zobārste, ārpus brīvās mīlas referāta nekādas tuvākas pamācības par revolūcijas padziļināšanu negrib vai arī nespēj sniegt.
Vienā rokā tā tura vīna glāzi, otrā gail smaržīga cigarete. Un tā ir labi. Viņa taču nepazīst vietējos apstākļus. Revolūcijas padziļinātājiem tiek dotas brīvas rokas uz vietām!
– Es ierosināju laikrakstu “Severnaja Komuna” atmest veco kalendāru un turpmāk laiku aprēķināt no mūsu valdīšanas sākuma; tas ir – no oktobra mēneša, – runā revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs. – Es domāju, biedri un biedrenes, ka arī tas pieder pie revolūcijas padziļināšanas.
– Protams! – sauc cits caur citu.
– Tad vēl mums ir sasāpējis jautājums – baznīcas, – dedzīgi stāsta barbariskā plintniece Alvīne Šmerliņa. – Ēkas varētu varbūt atstāt, kaut vai zirgu staļļiem, bet torņi būtu jānojauc, lai neatgādinātu ļaužu tumsības perēkļus.
Bet, iekams vietējie komunistu barveži līksmo ap vīna glāzēm un gudri runā par dzīves reformām, viņu “mazie brāļi”, stingri iebaudījuši alkoholu atsevišķās telpās, mežonīgā kārtā pils pagrabos pārmāca kontrrevolucionārus, sevišķi tos, kuriem jau piespriests nāvessods.