Stunda pārtraukta. Skolotājs un lielākie skolēni izpūlējušies ķēvi izskāpstināt, bet velti – tā atpakaļ pa kāpnēm nekāpusi.
Stunda pārtraukta. Skolotājs un lielākie skolēni izpūlējušies ķēvi izskāpstināt, bet velti – tā atpakaļ pa kāpnēm nekāpusi. Tad ķēve iedzīta dziļāk starp apcirkņiem un nu skolēniem bijis atkal darbs. Izlauzuši apcirkņus, iznesuši ārā visu bērumu un tikai tad apgriezuši ķēvi, un izveduši no pagraba.
Kaut kur taču vajadzēja būt labākai dzīvei, labākiem cilvēkiem, – allaž domāja Ernis. Nemiers, neapslāpējamas ilgas zēnu bieži sauca projām, klaiņot pa pasauli. Tad viņš jutās savā elementā. Drošs un skanīgs klīda pa laukmalēm, biedēdams suņus un noklīdušas vistu saimes. Šādi ceļojumi bija brīnišķīgi! Tajos varēja atrast tik daudz saules, reibinājuma un brīvības. Siena pūnīšos, kūtsaugšās, bieži arī mežmalā pie ugunskura bija jaukākā guļvieta. Īstenība ik brīdi mainījās ar sapņiem krāšņās variācijās.
Bet bija arī ceļojums, kas kā lietuvēns gūlās smadzenēs, nelika mieru. Bargu roku viņš satrieca sapņu pasauli, sarāva pēdējās nevarīgās saites starp māti un dēlu. Tas bija divus gadus atpakaļ. Kā tas viss notika?
Paņēmis saimnieka revolveri, Ernis gāja vasaras pievakarē pa putekļainu lielceļu. Ceļmalā uz noras ganījās lopu bars, tikai vērsis nemierīgi kašņājās grāvmalē. Ieraudzījis zēnu, viņš izslēja ragus un devās tam pretim. Acis nemirkšķinādams, jaunais vikings sagaidīja briesmīgo, baurojošo sumbri. Noklakšķēja vienreiz revolvera atslēga – nekā! Vērsis bija dažus soļus no zēna. Lielais kustonis smagi elsoja. Dusmās piesarkušās acis dega asiņotās liesmās. Noklakšķēja otrreiz atslēga. Īss, sauss šāviens nosprakšķēja. Vērsis nokrita uz ceļiem, lai saļimtu par nekustīgu masu. Pieskrējis gans nesaprašanā lūkojās uz notikušo. Bet Ernis smaidīja, mierīgi un vienaldzīgi noteica:
– Ko tu brīnies? Redzi, beigt kā muša!
– Bet ko nu saimnieks teiks? – jautāja nobijies ganiņš.
Tikai tagad Ernis atrāvās no uzvaras prieka un saprata, ka labāk būtu bēdzis nekā varonīgi aizstāvējies. Izbēgt vairs nevarēja – ļaudis steigā tuvojās. Tuvējā pļavā strādājot, arī tiem notikušais nebija pagājis secen. Saimnieka dusmās pietvīkusī seja neliecināja nekā laba. Ļaužu kņadā Ernis galīgi saguma. Tikai acis izteica sāpes un lūgumu. Vai zemes smaguma piesātināts cilvēks ar darbā sasprindzinātiem muskuļiem lai pēta zēna acis un meklē tajās attaisnojumu? Zēns neraudāja, tātad spītīgs un nelabojams nelietis. Viņu apkārtnē pazina; un tas izšķīra visu. Uz stingriem, bargiem jautājumiem Ernis klusēja. Bet saimnieks dusmās nevaldījās. Viņa resnais zods uztraukumā drebēja. Šaurās, it kā aizpampušās acis kļuva platākas. Smagā roka jūtami nokrita uz zēna vēl šaurajiem pleciem. Likās, sitienu krusa audzināja zēnu.
