– Ievest pie manis nāves kandidātu Ansi Cīruli, – uzbrēc sargkareivjiem kameru pārzinis Jūlijs.
– Ievest pie manis nāves kandidātu Ansi Cīruli, – uzbrēc sargkareivjiem kameru pārzinis Jūlijs. Sirmais dzēruma skurbumā atkritis savā istabā uz eleganta turku dīvāna.
Tiek izpildīta pavēle. Divi sargkareivji izved no nāvinieku kameras Ansi Cīruli, kas tikko spēj turēties kājās. Viņš zina, ka neviens, kas no viņu vidus naktī tika aizvests, atpakaļ vairs neatgriezās.
Katru nakti dziļo dabas mieru pārtrauca dunoši soļi, šauteņu rezgalu žvagstieni, ložu salves un vientuļi spraksti. Nežēlīgas rokas vija dzeloņdrāšu vainagus ap notiesāto rokām, kājām un kaklu. Mirstošo vaidi un lūgšanas. Lāpstu šķindoņa, baiga zemes gāšanās pār siltiem līķiem drausmi atbalsojās Vaides šķūņa muklājā.
Jā, baigs toreiz pār zemi bija nācis pavasaris. Baltie ziedi visur mirka sārtās asiņu paltīs. Lakstīgalu dziesmas pārkliedza šāvienu troksnis un vaimanas. Dzeguze skumji kūkoja gāršā, kā apzvanot miroņus. Iznīcība un sāpes apstaigāja katru latvju sētu. Postaža, sagruvums rēgojās ik uz soļa. Neuzticība, naids, atriebība, varmācība ņirgājās par visu, kas agrāk bija labs, cēls un svēts. Saule nogāja sarkana kā ugunsgrēks. Un tumsa pletās arvien platāka, dziļāka, smagāka, un likās, aprīs visu dzīvu radību.
– Jā, tā aiziet dzīve, – skumji domā Cīrulis, soļodams starp diviem šauteņu durkļiem. Tā cietā šoseja, pa kuru vedas cilvēka soļu minums no šūpuļa līdz kapam, nekad laikam nekļūs garāka par to sprīdi, kāds ir gājēja mūžs.
– Ha, ha! Tu tas esi? Nu, brālīti balto?! – Sirmais iesper ar kāju Cīrulim vēderā. – Vai tev dzīvības ar ir žēl ko?
