Un, pirms vēl putni nebija modušies, baigus piedzīvojumus Ķibermanim stāstīja Pededzes upes simtgadīgie ozoli.
Un, pirms vēl putni nebija modušies, baigus piedzīvojumus Ķibermanim stāstīja Pededzes upes simtgadīgie ozoli.
XI
Ernis atdara acis. Virs viņa galvas debess bļodas valdniece asiņaini krāso kūtsaugšas salmu jumtu. Pār Erni saguris raud mazais Cīruļu Edgars.
– Vai mātes vēl nav? – bažīgi jautā Ernis.
– Nav, – ar dūrītēm rausdams asaras no plakstiem, stāsta nelaimīgais bērns.
– Ak, posts, ak, posts, – Ernis pietrūkstas no guļvietas. – Iesim uz istabu. Ko dara mazais brālītis?
– Bija augšā, bet es iedevu pudelīti. Pašlaik guļ.
– Iesim, iesim, – skubina Ernis un, paņēmis savu revolveri, kāpj pirmais pa trepēm lejā.
Pār laukiem gulst rīta migla, un saule vizuļodama šķīst pagalma rasas pilienos.
Viņi ieiet istabā. Bērns mierīgi guļ.
– Saki, Edgar, vai jums kādi radi ar ir? – jautā Ernis.
– Tante, mammas māsa, dzīvo tepat – aiz sila, dzirnavās.
Ernis pārbauda savu ieroci un ilgi domā. – Varbūt šiem bērniem arī māte ir apcietināta? – Nu, tad man te vairs nav palikšana, ja gribu sveiku ādu cauri tikt. Bet ko lai iesāk ar šiem diviem nelaimīgajiem? Kā nu tik bailīgā reizē, kā braucot uz tribunālu, bērnus drīkst atstāt vienus pašus. Tagad taču tādi elles laiki. Vai tad nevarēja vismaz šī krustmāte būt šeit?
– Kā sauc tavu tanti? – Ernis kaļ jaunus plānus.
– Elzas tante – Elza Litenieks. Viņa kalpo pie meldera Gudrā.
Labi. Ernim vairāk nekas nav jāzin.
– Sameklē man kādu mammas kleitu, kādu jaku un lakatu.
– Ko tu gribi darīt? – nobijies jautā Edgars.
– Neprasi daudz! Tu esi vēl par jaunu tādām lietām. – Un Ernis pats sāk apskatīties.
Zēns sāk raudāt.
– Es nedrīkstu mammas drēbes dot!
– Nebaidies, tante viņas atnesīs atpakaļ.
– Tu iesi pie tantes? – Edgars kļūst mierīgāks.
– Jā.
– Bet tu tak viņas nepazīsti?
– Gan pazīšu – nebaidies!
Jauns, ņiprs skuķēns brien pa pļavas rasoto zāli. Vizuļodami šķīst visapkārt rasas pilieni. Lindraki jau līdz ceļgaliem slapji, apbārstīti zāļu un smilgu graudiņiem.
Viņa brien un brien, un tad viņas priekšā kā milzīga dadžu lapa atveras dzirnavu dambja tumšais līmenis, kas, liekas, it kā iesnaudies, priecādamies par saules dāvāto sudraba jostu.
Skuķis, iebāzis roku lindraku šķērē, šauda acis uz visām pusēm. Vai viņa kādu grib saskatīt? – Nē, viņa metīs līkumu viskaistākajam puisim.
Tumšas sila priedes, augstu pacēlušas savas slaidās galotnes, savādi noraugās uz šo agro gājēju, kas atstāj aiz sevis zālē divas varonīgas sliedes.
Pie Staunu kalniņa viņa nogriežas uz stidziņas, kas ved gar pļavas pūnīti tieši uz dzirnavām. Kas tas? Iečīkstas pūnīša durvis, un meitenes priekšā gāzelēdamies nostājas ar šauteni apbruņojies bārdains pusmūža vīrs.
– Ka tevi velns! – nobīstas skuķis. – Tas laikam pa nakti zvejojis?
– Skuķīt, skuķīt, – sāk šļupstēt apbruņotais. – Man tev pūnītī ir šokolāde.
– Es šokolādi neēdu, – skuķis skāpstas atpakaļ un pūlas dziļāk uz acīm uzvilkt lakatiņu.
Sarkanarmietis, nometis šauteni zālē, grib saķert meiteni. Skuķis bēg. Bēg vairāk simts soļus. Bet tad spēji apgriežas atpakaļ un, augsti pacēlusi lindrakus gaisā, izrauj no savu pusgaro vadmalas bikšu kabatas revolveri.
Sarkanarmietis kļūst zils no dusmām. – Tas taču puika – sieviešu drēbēs. Viņš grib kāpties atpakaļ pēc savas šautenes, bet Ernis varonīgi kliedz: – Stāt! Un ne soli uz to pusi!
