Vasarās man bieži saimniece nedeva diendusas, bija jākapā cūkām runkuļu lapas, bet, kad saimnieks saviem bērniem taisīja jaunas pastalas ar mīkstām auklām ,arī es saņēmu.
Vasarās man bieži saimniece nedeva diendusas, bija jākapā cūkām runkuļu lapas, bet, kad saimnieks saviem bērniem taisīja jaunas pastalas ar mīkstām auklām ,arī es saņēmu.
Bet ik dienas es augu par pāris matu tiesu un līdz ar to es kļuvu tuvāks tiem, kas sevī nemaldīgi sākuši staigāt uzsāktos dzīves ragāčus.
Skola! Tas bija viss, ko es vēlējos. Es svēti sevī apsolījos nekad vairs nepostīt ērģeles, nekad vairs nevest skolotāja zirgu pagrabā, bet tikai – mācīties, mācīties! Un, ja arī mani skolotājs sauktu norakt savus kartupeļus – es ietu, bet, pilnos grozus bērdams maisos, rēķinātu: deviņi grozi maisā, astoņpadsmit trīs pūru maisā, tātad katrā grozā, ko es pielasu, iet… O, jā, uz tupeņu lauka arī var mācīties rēķināt!
Bet tad nāca šie nolādētie laiki. Pieaugušiem cilvēkiem tie ir daudz briesmīgāki nekā bērniem cūku svilināšana, kad allaž žēl vasarā ganīto veprēnu.
Bija jāpamet skola, ja gribēja mācīties. Kas grāmatu turēja rokās, tas daudzreiz dabūja no viena otra sava klases biedra ar dvielī iesietu ziepju gabalu pa galvu.
– Ko tu ķīķerē kā auns caur brillēm? Ikviena grāmata ir piesātināta ar veco ideoloģiju. Mēs esam jaunās dzīves cēlāji, kam jāskatās apkārt dzīvē, bet nevis jāurbjas grāmatās!
Te nu es tagad klīstu. Ne nu vairs urbties grāmatās, negaišām acīm skatīties apkārt dzīvē. Es esmu kļuvis slepkava…
Tālumā suņi rītu zvana. Liedes krastmalā alkšņi klusi sačukstas. Austrumi sāk palikt sārtāki, bet Ernim nāk miegs. Augu dienu un nakti viņš ir klīdis, domās savu māti un tēvu meklēdams.
Šī ir baiga puse, – viņš domā. – Jāpasnauž drusku tepat kārklu cerā un tad jāklīst kāds pagasts tālāk. Kādās svešās mājās jāpalūdz paēst. Un snaudā viņš redz sarkanarmieti, kas solīja viņam šokolādi.
O, cik gauss ir tāda cilvēka prāts un gausa viņa gaita, salīdzinot ar lamatās nokļuvuša zvēra prātu!
Ernis pamostas kārklu cerā ap to stundu, kad izkaptis siena laikā vairs labi negriež Liedes līču trekno zāli. Saule kāpj pāri brokastu laikam, un Erņa acīm debess bļodā parādās tveicīgs pusdienas laiks. Viņam gribas ēst. Bet šeit ir stipri apdzīvota puse, un “suņabērns” baidās ieiet kādās mājās un palūgt labiem cilvēkiem līdzcietības devu vēderam. Kas var zināt, aiz kura pakša atkal neglūn jauna nelaime?
Apskatījies, vai revolvera stobrā ievilkta patrona, Ernis pa dzelceļa stigu, apmetot Jaungulbenes stacijai un sērkociņu skaliņu fabrikai līkumu, soļo uz to pusi, kur vairāk mežu. Viņš iet uz Lejasandžiem.
