Drīz baltā lielceļa putekļos nozūd šī revolūcijas padziļinātāja un ceļmalas liepu rindas veikli aplido melnie kovārņi. Minūtes liekas kā mūžība.
Drīz baltā lielceļa putekļos nozūd šī revolūcijas padziļinātāja un ceļmalas liepu rindas veikli aplido melnie kovārņi. Minūtes liekas kā mūžība.
– Iesim! – nepacietībā skubina Vītoliņš.
– Man tomēr bail, – gaužas Jaunzems, un viņa pieri klāj auksti sviedri.
– Draugi, vai jūs neredzat, ka pagastmāja liekas kā izmirusi, – mudina Vītoliņš, bet Ušurs ir tapis domīgāks. Protams, viņš pazīst pagastnamu kā pats savas mājas, bet – ej tu sazini?
– Vai mēs liksim kādu arī pie sienas? – iejautājas Ušurs.
– Rīkosimies pēc vajadzības, – pamāca Vītoliņš, – tomēr labāk bez trokšņa.
– Ejiet jūs divi, es palikšu uz vakts, – Jaunzems ir tā nobijies, ka tik tikko spēj parunāt.
– Zaķpastala tāds! – Vītoliņš sadusmojas. – Paliec, bet, ja tu būsi mums vajadzīgs, tad nedomā laisties lapās.
Vītoliņš un vecais Ušuru tēvs vingri pāriet lielceļu. Vēl daži soļi, un viņi sāks rīkoties. Bet te pēkšņi iečīkstas pagastmājas durvis un nāk ārā ziņnesis Biezais.
– Kas jūs tāds? – stingri noprasa Vītoliņš. Ziņnesis apmulst un pievelk ciešāk pie sāniem dokumentu somu, bet tad pazīst savu bijušo pagasta vecāko un labsirdīgs smaids atplaiksnī viņa sejā.
– Tagad pagasta kazakam daudz darba, nav kā agrāk.
– Kas tur iekšā? – nepacietīgi jautā Vītoliņš.
– Kas tur tagad var daudz būt, nav jau ne otrdiena, ne piektdiena, – smaidīdams atbild Biezais. – Jaunais skrīvelis šorīt Hanzana mājā pie miličiem bija sapravījis dūšu – slaistās pa kanceli viens pats kā Dieva nepieņemts. Skrīveļa palīgs ar nez kur aizdelverējis. Nav jau mums vairs kārtības. Bet ejiet vien iekšā, gluži pilnā jau viņš nav. – Biezais paceļ cepuri un iet savās gaitās.
Izspūrušiem matiem pār galdu sakņupis krāc jaunais pagasta rakstvedis. Cepure, šķiet, tam bijusi galvā, bet tagad novēlusies uz tintnīcas. Nožēlojams paskats.
– Pieceļieties! – uzkliedz Vītoliņš. – Piedzērušais paceļ galvu un gāzelēdamies pietrūkstas kājās. Viņa seja savelkas īdzīgā grimasē. Viņš nekā nesaprot. Divi apbruņojušies vīri stāv viņa priekšā. Vai būtu kāda priekšniecība atbraukusi, vai arī noticis meža brāļu iebrukums?
– Rokas gaisā! – kliedz Vītoliņš.
– Apžēlojieties par mani, – sāk šļupstēt piedzērušais rakstvedis, un baltas putas parādās viņa lūpās. Viņš tagad saprot savu stāvokli. Tā nav nekāda priekšniecība un tomēr – tagad priekšniecība. Viņš ir pazudis.
– Iespundēsim šo vīru pagaidām karcerī, – lietišķi saka Ušurs.
– Lai notiek, – Vītoliņš piekrīt. – Viņa dzīvība nav lodes vērta.
Ušurs zina, kur atrodas pagasta mājā karceris, bet tas, par nelaimi, aizslēgts.
– Kur atslēga? – Vītoliņš uzbrēc.
– Pie ziņneša sievas, – trīcēdams izstāsta rakstvedis.
Pagastmājas otrā galā Ušurs sameklē Biezā sievu. Tā ir pārsteigta.
– Vai jūs atkal amatā? – viņa jautā.
– Jā, jā, bet dod šurp man ātrāk karcera atslēgu. Tagad nav laika daudz runāt. – Iespundējuši rakstvedi aresta telpās, Vītoliņš ar Ušuru steidzas atpakaļ kancelejā.
– Tu stāvi pie loga un skaties, vai kāds nenāk. Tā būs labāk, – steigā nosaka Vītoliņš un sāk pārmeklēt galdu atvilknes. Bet lietderīga tur nekā nav. Daži papīri un tukšas vīna pudeles. – Vītoliņu tas neinteresē.
Pēkšņi ieskanas tālrunis.
