– Ka tevi velns! – Vītoliņš pārsteigts paskatās Ušurā, kurš ne mazāk sastingst nobīlī. Bet pie ceturtā zvana Vītoliņš jau ir nomierinājies un pašpaļāvīgi pieiet pie aparāta.
– Ka tevi velns! – Vītoliņš pārsteigts paskatās Ušurā, kurš ne mazāk sastingst nobīlī. Bet pie ceturtā zvana Vītoliņš jau ir nomierinājies un pašpaļāvīgi pieiet pie aparāta.
– Jā!
– August, tu? – jautā sievietes balss.
– Jā.
– Kur tev tāda savāda balss?
– Čābiski, tas viss no dzeršanas, – Vītoliņš cenšas atdarināt rakstveža balsi, jo kam gan citam šī sieviete zvana.
– Samagonku es nevarēju dabūt. Bet divas vīna pudeles ir. Un vesela cepta pīle. Es tūdaļ būšu.
– Drīz?
– Nu, pēc piecām minūtēm. Es tepat no ārsta mājas runāju.
– Kas tur zvanīja? – tikko Vītoliņš nolicis trubiņu, bažīgi jautā Ušurs.
– Kāds sievišķis zvanīja no ārsta mājas.
– Ā, tas tepat pāris simts soļus aiz kokiem, – Ušurs drusku nomierinājās, – bet ko viņa prasīja?
– Dievs vien to zina, – atsmaida Vītoliņš, – bet, laikam taču domāja to, kas smilkst tagad karcerī. Tā nāk šurp ar vīnu un ēdamo.
– Kaut varētu dabūt arī kādu kārtīgu pīpi, – sāk atkal gausties Ušurs par tabaku.
– Paskaties, vesela paka, – Vītoliņš izvelk no kādas galda atvilktnes tabaku.
– Ak, mantiņa, mantiņa, – vispirms Ušurs to paož un tad piemirst, ka nolikts pie loga vērot. Viņš cenšas uzreiz vai visu paku iebāzt pīpē.
– Pietiek, pietiek, bāz nu kabatā ar’, – Vītoliņš, nesmēķētājs, nevar saprast, kā cilvēks par tabaku var vairāk priecāties nekā mežā par vecā Pētera atnesto maizi.
