Viņi apstaigā biedrības namu no visām pusēm, bet Jaunzems kā akā iekritis. – Ar to vīru mums nebūs pa ceļam, – errojas Vītoliņš.
58.
Viņi apstaigā biedrības namu no visām pusēm, bet Jaunzems kā akā iekritis.
– Ar to vīru mums nebūs pa ceļam, – errojas Vītoliņš.
– Nu, viņš par meitenes nāvi tagad tā satriekts, ka visa dūša sagājusi papēžos. Saņemts ciet viņš taču nevar būt, šeit biedrības mājā tak ļaudis pulcējas tikai pa sestdienām un svētdienām. Agrākos laikos gan ekonoms te dzīvoja vienmēr.
Vītoliņš uzsvelpj, bet skaņas pazūd biedrības nama kuplajās liepās un no apkārtējiem kārklu ceriem neatskan atbalss. Apmetot līkumu Kulenieku mājām, viņi dodas atpakaļ uz Ezernieku pūnīti. Pie Ragāča Vītoliņš ierunājas: – Ieturēsim palaunadzi. – Šai čūslājā es sastapos ar veco Pēteri. – Viņi apsēžas pie kāda paegļu pudura un sāk tiesāt groziņa saturu. Vīns lielisks, tikai pīle tāda paliesa: ja jau reiz ļaudīm nav graudu ko maizē malt, kur tad tāds kustonis lai ņem barību treknumam?
Notiesājuši pusi pīles un izdzēruši vienu pudeli vīna, viņi ceļas un iet tālāk. Bet, pagājuši pāris desmit soļus, tie apstājas un klausās. Tur kāds nāk pa brikšņiem. Viņi paslēpjas aiz kupla alkšņu cera un vēro nācēju.
– Es pazīstu to vīru, tas no Abravas pusmuižas – Ķibermanis, – pastāsta Ušurs. – Bet viņš bija apcietināts. Laikam tak izmucis, jo citādi neslapstītos tā pa biezumu.
– Pasauc viņu vārdā,- pamāca Vītoliņš, – būs varbūt mums jauns sabiedrotais.
Kā tad, Ķibermanis ir izmucis. Un šis darba vīrs pastāsta agrākajam pagasta vecākajam un Vītoliņam to baigo nakts stāstu, kad bija izracis pats sev kapu.
– Bet es saku – beigās vēl ar lāpstu abiem diviem! Var jau būt, ka tie cilvēki nebija vainīgi: kā ratos brauc, tā dziesmu dziedi – nu, bet ja ar viņu līdzdalību man pašam jānolauž sev spranda, tad lai zeme ar debesi sasaucas! – nobeidz savu stāstu Ķibermanis.
– Bet kur jūs tagad dodaties? – apprasās Ušurs.
– Kur dodos? – turpina Ķibermanis. – Vai tad nu man pašam savas dzīvības žēl, bet bērni, bērni – varbūt tagad jau tiem jāstaigā ar plikiem vēderiņiem, neēdušiem. Es biju gatavs klimst vai līdz Sibīrijai, bet iedomājos – jānāk apraudzīt bērni. Es eju uz mājām. Bet ja gaiss būs pārāk smags, – es nākšu atpakaļ mežos. Varbūt, ka ķeizars nāks atpakaļ. Jā, tad bija cita dzīve!
– Nedariet muļķības! – pamāca Vītoliņš.
