– Mājās jūs nedrīkstat rādīties. Vai domājat, ka jums nav izlikti slazdi? Ņemat šo šauteni un nākat mums līdzi, – Vītoliņš sniedz Ķibermanim Tiltiņai atņemto karabīni.
59.
– Mājās jūs nedrīkstat rādīties. Vai domājat, ka jums nav izlikti slazdi? Ņemat šo šauteni un nākat mums līdzi, – Vītoliņš sniedz Ķibermanim Tiltiņai atņemto karabīni.
– Paldies, kungs, – Ķibermanis paņem šauteni rokās un apbrīno to no visām pusēm. – Kas gan pasaulē ar nav jāpiedzīvo, visu mūžu tu esi savās rokās turējis lāpstu un nu vecumā jāmācās uzvilkt gaiļi.
– Vai tad jūs neesat vecs streļķis? – brīnās Vītoliņš.
– Nekad, nē – baltbiļetnieks jau no paša sākuma. Man sirds nav kārtībā. Bet vai jums tai kurvī nav kas ēdams?
Vītoliņš pasniedz Ķibermanim pusi pīles, un no tās pāri paliek tikai rupjie kauliņi.
– Es eju jums līdzi! – paēdis nosaka Ķibermanis un uzmet šauteni plecos.
XV
Bormaņu kūts galā gadskārtējie apiņi vij savas stīgas ap nomizotām egļu šķeistrām. Vai būs kāds, kas šoruden noņems no viņām čaukstošos bumbuļus, to nokaltušās egļu kārtis nezina, bet droši stāv kā citos gados un ļauj ap sevi vīties dzīvībai, kas piedod saldam miezim spēku un liek pēc darba gaitām zemes arājam dziedāt un diet.
Ernis pārvelk roku pār zaļajām apiņu lapām un pāri Berģu pļavas ielokam dodas uz krustcelēm, kur satiekas lielceļš ar dzelzceļu.
Pie pārmiju sarga Gagaiņa būdas, ķēdē piesiets, rej liels, pelēks suns.
– Tas vairs nav suņa bērns, – domā Ērnis, – bet īsts suns. Sirdīgs pēc velna! Ja viņu palaistu vaļā, tas droši vien labsirdības pret ceļa gājējiem nejustu.
Pārgājis krustceles, Ernis dodas tālāk. Viņš iet tieši pa ceļa vidu. Pārlieku viņš tagad ir drošs – tiešām brīnums! Vai viņam nemaz nav bail par savu dzīvību? Nē! Tagad taču viņš ir diezgan tālu no savas puses un, ja kāds sarkanarmietis nāks viņam pretim, teiks, ka no tām mājām – rādīs ar pirkstu tuvākās mājas – un stāstīs, ka jāiet govis raudzīt, vai tās nav izgāzušas aplokam kārtis un neklimst jaunajā labībā.
Pa labi no Erņa paliek Gulbenes – Elstes piensaimnieku sabiedrības sarkanā ķieģeļu divstāvu ēka ar varenu skursteni. Brīnums! No šī skursteņa nekāpj neviena dūmu strūkla. Vai tiešām šajā pusē jau visas govis sarkanarmieši būtu apēduši, vai arī tās vairs negrib dot piena un dzīvo savu dzīvi ālavnīcās?
Tālāk kalnā drūmi un vientuļi stāv Ābeltiņu vējdzirnavas. Nav ļaudīm vairs graudu ko malt. Dzirnavu spārni bez zēģelēm smagi čīkst, vējiem pūšot no austrumiem.
Paliek aiz Erņa muguras Anķupene, Pabērži, viens otrs vientuļš ceļa gājējs, un baltais lielceļš ievijas Stāķu pusmuižā. Ernis alkst redzēt savu māti, grib runāt ar viņu. Viņš nelūgsies nekādu aizbildniecību. Nē! Bet tikai redzēt, kā māte tagad dzīvo. Ja mātes sānus greznos ierocis, kā tagad daudzām sievietēm, viņš lūgsies viņai, lai nāk atpakaļ uz Jaungulbeni un strādā kā senāk godīgu darbu. Ikviens prātīgs cilvēks saka, ka šiem laikiem drīzi jāaiziet peklē, bet kamdēļ viņai līdzi iet? Es paaugšos un būšu atbalsts mātei – taču ilgi nevajadzēs man pa mežiem klīst!
Bet ja nu māte būs ļauna? Varbūt viņa zina, ka esmu slepkava.
Jā, tad lai arestē mani. Viņa taču laida mani pasaulē, viņa drīkst arī mani no tās aizdzīt. Bet mirdams es tomēr vēl viņai prasīšu – māte, kur ir mans tēvs?
Ernis ieiet Stāķu tirgotavā.
– Lūdzu, kur šeit dzīvo Natālija Vālodze? Tirgotājs dusmīgi paskatās Ernī un strupi nosaka:
– Ejiet uz kungu māju!
