Kā lai nav dusmīgs šis veikalnieks, kura plauktos gandrīz nekā nav, tikai tukšas stikla burkas, skārda spaiņi un šādi tādi sīkumi, kuri ļaudīm pagaidām nav vajadzīgi.
60.
Kā lai nav dusmīgs šis veikalnieks, kura plauktos gandrīz nekā nav, tikai tukšas stikla burkas, skārda spaiņi un šādi tādi sīkumi, kuri ļaudīm pagaidām nav vajadzīgi. Jā, agrāk, tad bodes durvis virināja bieži, jo vienā kaktā stāvēja cukura kule un otrā – miltu maiss. Bet tagad ienāk viens šmuļa puika un prasa cilvēku, kas liek viņa bodes durvju eņģēm ierūsēt.
Pirmā brīdī Ernis grib prasīt, kura tad ir kungu māja, lai parāda, bet bodnieks sāk snaust tālāk, atmeties uz tukšās letes. Nav vajadzīgs! Ernis aizcērt aiz sevīm bodes durvis un iziet ārā. Viņš apskatīsies, kura ir lepnākā māja Stāķos un ies tik iekšā!
No bijušās muižas rentētājas Grāpa kundzes mājas pašlaik nāk vairāki darba cilvēki. – Tie laikam vecie muižas kalpi,- nodomā Ernis.
– Vai Natālija Vālodze iekšā?
– Jā, pieņemamā istabā,- atbild kāds no ļaudīm, un visi ar izbrīnu noskatās Ernī.
– Kādas gan var būt šim zēnam darīšanas ar jauno muižas pārvaldnieci?
Durvis, ar sparu rautas, atveras, un aci pret aci stāv māte un dēls. Katrs ar savām domām, katrs ar savu pasauli. No straujās Erņa gaitas māte tā satrūkstas, ka paķer rokās revolveri. Viņa pazīst savu dēlu, bet viņš taču ir kļuvis slepkava.
– Nepūlies! – Ernis izrauj no bikšu kabatas savējo un uzmet uz galda. – Varbūt vajadzīgi divi – lūdzu! Man sīksta dzīvība!
Klusums.
Māte trīcot noliek arī savu ieroci uz galda.
– Neesmu nācis pie tevis, māte, lai izrēķinātos ar ieročiem, – stindzinošo klusumu pārtauc Ernis. – Bet esmu nelaimīgs cilvēks, un man vajadzīgs mierinājums. Tu atminies, kā mani mazu šūpoji rokās, kad citi ļaudis man bija darījuši pāri. Sniedz, māte, man skūpstu un ne revolvera stobru un nāc, un dzīvo kā senāk, kad rītos tevi modināja putnu dziesmas un pēc dienas darbiem nakts mieru tālumā iezvanīja zemesvēzis.
– Tu, manu mazo dzejniek, – histēriskās raudās krīt māte dēlam ap kaklu un nevar pateikt vairāk ne vārda. Cik viss tagad būtu citādi, ja Ernis nebūtu pastrādājis noziegumu. Te neraud vairs cilvēks, kas spēj ieroci nest, bet māte, kas nedrīkst pajumtē pieņemt savu bērna.
– Labi, dēls, labi, ka tu esi vēl starp dzīvajiem, – viņa drusku atgūst valodu, bet joprojām raudādama spiež dēla galvu pie savām krūtīm un nebeidz glāstīt viņa gaišos matus. – Bet kur tu lai tagad paliec? Es visu zinu, visu, visu… Es tevi meklēju Jaungulbenē. Ak, posts, ak, posts!.. Kā tu to varēji izdarīt?…
