61. – Es priecājos, māte, ka tevi sastapu. – Kā tu to zināji, ka atrodos te? – Vai tu nesatiki Lejasandžu Ozolu?
61.
– Es priecājos, māte, ka tevi sastapu.
– Kā tu to zināji, ka atrodos te?
– Vai tu nesatiki Lejasandžu Ozolu?
– Jā.
– Bet neizvaicā mani par sīkumiem. Es biju izsalcis un iegriezos pie savas vecās saimnieces Bormaņu mātes. Tur uzzināju par tevi.
– Cik labi, bērns, cik labi.
– Jā, māte, man daudz būtu tev ko stāstīt, bet ticēsim, ka dzīve mūs vēl neizšķirs. Tikai apsoli man, ka tu nedarīsi ļaudīm pāri, kas sevī nes raženu dzīves gudrību. Noliec pie malas ieroci, lai attirpst tavi pirksti un tu rudenī drošāku roku vari tvert izkapti.
– Es apsolos tev, bērns, bet kādi lauki mums būs pļaujami? Tu zini, cik grūti ir gājējiem.
– Zinu, māt, bet saproti, ka visus cilvēkus nedrīkst par gājējiem pataisīt!
– Nāc nu nāc tu, mazais filozof, es tevi paēdināšu.
– Paldies, māt, esmu paēdis, un vairāk man nav laika. Es eju tālāk savu ceļu, bet tu lūdzama izšķiries. – Ernis paņem no galda savu revolveri.
Māte satrūkstas.
– Nebaidies, māt, tā tak’ ir mana manta, – Ernis iebāž revolveri kabatā. – Bet tagad sniedz man roku un apsolies, ka ar rītdienu tu atstāsi šīs mājas, kas ir atņemtas citiem, un meklēsi sev godīgu darbu.
– Es apsolu tev, lielais bērns, – māte ilgi skūpsta Erni uz pieres un dod viņam līdz savu svētību.
– Bet kur tu tagad paliksi?
– Es būšu šeit pat, starp Gulbenes un Cesvaines mežiem. Bet, tiklīdz ceļi sāks kūpēt un liepu rindas būs klātas brīdi smagiem putekļiem, es atgriezīšos, māt, dzīvē un uzmeklēšu tevi.
Otrā rītā Vītoliņš ar saviem ļaudīm iziet tiem pretim uz Lubānas lielceļa un apslēpjas mežā. Tur priecīgs un līksms šiem trim mežavīriem pievienojas arī Ernis Vālodze.
– Kā tu te gadījies?- brīnās Ušuru tēvs, ieraudzījis Erni.
– Par mani nav ko brīnīties, – atsmaida Ernis. – Man nekad nav bijis savas mājvietas. Bet kā tad jūs, Ušuru tēv, pa brikšņiem. – Vai mans saimnieks ar’ te nav manīts? – jaunais meža vīrs pārceļ savu revolveri kreisajā rokā un sirsnīgi sasveicinās.
Ušurs pastāsta, cik dīvainā kārtā nozudis no viņiem Jaunzems. Viņi nezinot, kur tas tagad savas dienas vadot.
– Jā, šad tad viņš ir bijis gan bailīgs, – nosaka Ernis un pārbauda savu ieroci.
Sāk steidzīgi kustēties uz Lubānas pusi arī Jaungulbenes izpildu komiteja ar veco Zviedri un Zviedreni priekšgalā, kas labi pārzina vietējos ceļus un Lubānas klānu apkārtni. Braucējiem no muguras ļaudis dzen lielu baru Jaungulbenes muižas lopu. Šim lopu baram priekšā uz melna zirga jāj “buržuju” mantu rekvizētāja Vera Tiltiņa.
Kad komitejas vīri nonāk pretim Vītoliņa slēptuvei, visi četri mežavīri sāk šaut. Tiltiņa izkrīt no sedliem un smagi ieveļas lielceļa grāvī. Zirgs aizaulekšo, bet jātniece paliek guļam bez dzīvības.
