Šī izlūkošanas nodaļa atklāja daudzas un svarīgas organizācijas, kas valsts iekšienē strādāja postošu darbu.
64.
Šī izlūkošanas nodaļa atklāja daudzas un svarīgas organizācijas, kas valsts iekšienē strādāja postošu darbu. Vītoliņa rokās krita labākie Kaufmaņa – Soma spiegi un izlūki, kurus komunisti sūtīja desmitiem uz Latviju, gan ar pasēm, gan lieliem naudas līdzekļiem. Bija to starpā arī tādi, kas atklāja savas Latvijā esošās organizācijas centrus. Tos tad apcietināja un nosūtīja atpakaļ uz Sebežu.
Rudenī Cēsu – Valkas izlūkošanas nodaļu gribēja izformēt pa kaujas pulkiem, jo daudzas komunistu bandas bija likvidētas, un, aukstam laikam iestājoties, tās aizlaidās pāri robežai.
Vītoliņš bija nodomājis braukt uz Valmieras pulku, kas aiz Krustpils stāvēja frontē pret lieliniekiem. Bet kādā oktobra naktī pienāca šifrēta telegramma no Latvijas iecirkņu un rajonu komandanta pulkveža Silenieka, ka Cēsu – Valkas izlūkošanas nodaļai jāierodas steidzīgi Kurzemes divīzijas komandiera rīcībā pilnā kaujas gatavībā un sastāvā.
Latvijai draudēja briesmas no Melnā bruņinieka, jo Rīgai tuvojās Bermonta – Ovalova un fon der Golca karaspēks, kas pa vasaru bija saformēts Jelgavā un ar lielu nokavēšanos gribēja iekarot Latviju un doties cauri Igaunijai uz Pēterburgu palīgā ģenerālim Judeničam. Bet karstasinīgais gruzīns bija aizmirsis, ka te nav Kaukāza kalni, kur uz ātru roku varēja organizēt bandas un uzbrukt mierīgajiem iedzīvotājiem. Šeit bija Latvijas valsts, kurai bija sava cīņās rūdīta armija, un šī armija bez uztraukuma pagrieza Bermonta un Golca bandām pretim asus un par visām reizēm nāvīgus durkļus.
Kurzemes divīzijas komandieris, pulkvedis Balodis Cēsu – Valkas izlūkošanas nodaļu nozīmēja Jaunjelgavas kaujas rajonā uz labā Daugavas krasta no Aizkraukles līdz Skrīveru muižai. Tajā rajonā tika nozīmēti arī Jelgavas un Valmieras pulku bataljoni. Viss Bermonta – Golca armijas centrs gan uzbruka Rīgai, bet Kurzemes divīzijas komandieris nebija atstājis bez sevišķas uzmanības Jaunjelgavas rajonu. Pulkveža Baloža bažas par šo rajonu bija dibinātas, jo tieši tur varēja izšķirties Latvijas likteņi.
Jaunjelgavai nāca virsū Vācijas brīvmuižnieka fon Jēnas korpuss, kam nebija nekādas atbildības Vācijas valstij, jo tas bija formēts no Jēnas brīvprātīgajiem. Šis brīvmuižnieks pēc Vācijas valsts likumiem varēja turēt savu karaspēku. Korpuss bija disciplinēts, labi apbruņots un apgādāts. Viņa nolūks bija pāriet Daugavu, pārraut Rīgas – Orlas dzelzceļu un savienoties ar landesvēru, kas stāvēja gan pret lieliniekiem aiz Krustpils, bet sastāvēja no Baltijas vāciešiem un bija ne visai draudzīgi noskaņots pret Latvijas nacionālo armiju.
Vītoliņš daudzreiz ņēma brīvprātīgos, cēlās laivās pāri Daugavai un gāja tālu aizmugurē kopā ar Artura Veckalniņa partizāņiem.
Kādu rītu tie bija aizgājuši kilometrus desmit pa Taurkalnes mežiem. Pa šauru taciņu viņi gāja uz priekšu, jo cerēja uziet kādas mājas. Un tiešām – meža malā tie arī ieraudzīja lauku sētu un ap to saceltas zemnīcas, un vecas kara laika blindāžas.
