Veckalniņa partizāņi un Vītoliņa vads strauji metās uz blindāžām. Nācās izcīnīt sīvu tuvcīņu, kurā vācieši zaudēja gandrīz visus vīrus – tikai nedaudziem laimējās iemukt mežā.
Veckalniņa partizāņi un Vītoliņa vads strauji metās uz blindāžām. Nācās izcīnīt sīvu tuvcīņu, kurā vācieši zaudēja gandrīz visus vīrus – tikai nedaudziem laimējās iemukt mežā. Vītoliņš apbrīnoja Veckalniņa partizāņus. Jā, tie prot cīnīties kā īsti lauvas! Kritušajiem ienaidniekiem atņēma ieročus un trofejas. Gājiens bija izdevies! Bet pēc dažām dienām, kad viņi atgriezās no tālākas izlūkošanas, Vabuļu mājas, kurās ienaidnieks tika sakauts, bija nodedzinātas.
19.oktobra rītā Vītoliņš agri piecēlās un apstaigāja posteņus labajā Daugavas krastā pretim Aizkrauklei. No Jaunjelgavas puses sāka skanēt šāvienu troksnis. Vītoliņš atgriezās savā mītnē un zvanīja kaujas rajona priekšniekam, kapteinim Stulpiņam. Bet pie tālruņa nevarēja pieaicināt nevienu no virsniekiem. No dežuranta Vītoliņš uzzināja, ka Jaunjelgavai nākot virsū vāciešu daļas un komandieris esot pie bataljona, kas atrodoties vecajos pasaules kara ierakumos aiz Jaunjelgavas mācītāja muižas. Vītoliņš deva pavēli ziņnesim salasīt kopā rotu un uzaicināja sev līdzi brīvprātīgos, kas ar mieru celties pāri Daugavai un doties aizmugurē. Pieteicās kādu 40 līdz 50 cilvēku, un ar tiem Vītoliņš pārcēlās zvejnieku laivās pāri Daugavai un devās uz priekšu, nogriezdamies pa labi uz to rajonu, kur notika apšaudīšanās. Kareivji bija bruņojušies šautenēm, rokas granātām, un līdz bija viens vieglais ložmetējs. Vītoliņš ar saviem ļaudīm nonāca netālu no Ozoliņu mežsarga mājas un apmetās vecos ierakumos. Uz šīm mājām izsūtīja izlūkus, un tie atgriezušies ziņoja, ka mājas tukšas. Bet tad Vītoliņa nodaļu no mugurpuses sāka apšaudīt Valmieras pulka mācības komanda, kas bija apmetusies žīdu kapos. Vītoliņš deva signālu nešaut un nosūtīja sakarniekus.
Ap pusdienas laiku šaušana visā frontē pieņēmās negantos apmēros. Vītoliņš izsūtīja izlūkus uz tuvējo mežu, un tie pēc labas pusstundas aizelsušies iedrāzās ierakumos ar ziņojumu, ka mežā pa dēļoto koka ceļu jājot liels pulks vāciešu un aiz viņiem kustoties kolonna kājnieku. Vītoliņš steidzīgi uzmeta ziņojumu Valmieras pulka mācības komandai. Pēc apmēram 20 minūtēm mežmalā izjāja trīs stalti jātnieki; viens no tiem bija uz balta zirga. Vītoliņš labi saprata vācu manevru. Tie bija nolēmuši sākt Jaunjelgavai uzbrukumu no kreisā flanga, kas nebija apsargāts. Vītoliņš deva pavēli saviem ļaudīm pagaidām neizšaut nevienu patronu. Izrādījās, jātnieku nemaz nebija tik daudz, kā ziņoja izlūki, bet toties spēcīgas kājnieku kolonas nāca bariem no meža ārā un klīdinājās ķēdē. Vītoliņš pa ierakumu pievirzījās pats pie ložmetēja. Vācu ķēde bija gar meža malu jau izstiepta, bet uz priekšu vēl nevirzījās. Jātnieku pulciņš defilēja gar to no viena gala uz otru. Kareivjiem Vītoliņš pavēlēja šaut tikai tad, kad vācieši sāks virzīties uz priekšu, un kādiem desmit vīriem, labākajiem šāvējiem, viņš lika tēmēt katram uz vienu no jātniekiem.
Vācu ķēde piecēlās un mierīgā gaitā sāka virzīties uz Ozoliņu māju pusi. Vītoliņš deva pavēli sākt un pats ķērās pie ložmetēja. Vācieši sakrita zālē, bet no jātnieku sedliem daudzi izvēlās, un zirgi aizauļoja kur kurais. To Vītoliņš noteikti redzēja, ka baltais zirgs palika bez jātnieka.
Vācu ķēde nebija īsa. Tās labais flangs bija aizvilkts tālu pa labi un kreisi. Viņi atklāja skaudru uguni. Vītoliņš savos ierakumos bija drošs, tikai baidījās no sava kreisā flanga apiešanas. Tamdēļ viņš rakstīja ziņojumu Valmieras pulka mācības komandai, lai tā dodas vairāk pa kreisi uz Ekengrāvas pusi.
