Kur viņš pazudis no Vītoliņa un Ušura? Bet uz šo jautājumu Jaunzems ne labprāt atbild. – Redzi, ja es būtu darījis to pašu, ko viņi, tad arī mans ērbērģis būtu nosvilināts tāpat kā Ušuram un pagaidām vajadzētu dzīvot rijā.
67.
Kur viņš pazudis no Vītoliņa un Ušura? Bet uz šo jautājumu Jaunzems ne labprāt atbild.
– Redzi, ja es būtu darījis to pašu, ko viņi, tad arī mans ērbērģis būtu nosvilināts tāpat kā Ušuram un pagaidām vajadzētu dzīvot rijā.
Ernis pārstāsta par cīņām frontē, bet Jaunzemam tas viss liekas svešs. Tikai Austra cītīgi klausās Erņa stāstos, un Jaunzemu māte šad tad sasit nobīļā rokas. Bet ilgi Ernim nav laika Jaunzemos ciemoties. Viņš šeit iegriezies tikai uz brīdi.
Īsi pēc pusdienām atiet vilciens, un viņam jādodas atpakaļ uz fronti. Stacijā būs pretim māte un viņš ar to vēl grib kādu stundiņu pasērst kopā. Kas var zināt?…
Ārā ir sacēlies vējš, un ceļi top aizvilkti biezu sniega kārtu. Iešana ik brīdi kļūst grūtāka, un Ernis sāk jau baiļoties, ka tikai nenokavē vilcienu. Māte jau vairākas stundas nepacietīgi viņu gaida un ik pēc minūtes skrien no stacijas uzgaidāmām telpām ārā vērties uz to pusi, no kurienes vajaga nākt dēlam.
Bet neiznāk vairs viņiem ilgāk laika kā nepilnas piecas minūtes pasērst kopā. Vilciens tālumā jau svelpj.
Māte sniedz ceļa kulīti dēlam. Nav liela tā, jo cik gan daudz gājēja, kas ēd no ļaužu bļodas, drīkst lūgt no saimnieku galda? Bet šis ceļa nēzdodziņš top pasniegts dziļā mātes mīlestībā.
– Gaidīšu tevi, bērns, mājās drīz, drīz!
– Neraudi, māt! Es taču esmu brašs karavīrs un tu lepna gājēja. Ar pirmiem ziediem es ceru jau būt pie tevis, un tad mēs nebūsim vairs gājēji. Tiem, kas cīnījušies par tēvu zemi, valdība došot zemi.
Kā melna ķēde pār baltiem sniega laukiem vilciens aizvizina Erni uz fronti.
