Tavi glāsti man sniedz aizmirstību, tavs tuvums atnes mokas, un mana vienīgā vēlēšanās ir iegūt tevi.
73.
Tavi glāsti man sniedz aizmirstību, tavs tuvums atnes mokas, un mana vienīgā vēlēšanās ir iegūt tevi. Un šonakt es gribu tevi visu, tavas domas, mīlu – visu… visu… Tā tevi neviens pats nespēs vēlēties!
Meitene sadzird savā bezapziņā velnišķīgus smieklus – atdod, atdod: mirklis ir mūžība. Atdodies un ņem laimi – īstu, mežonīgi skaistu laimi, lai reiz kļūtu nelaimīga. Varbūt tu nekad neizjutīsi īstu laimi – būsi nelaimīga, nezinādama, kas ir atmiņas par brīnišķu mirkli.
Austra grib sacīt – ņem mani! – bet viņas lūpas čukst:
– Erni, es tevi lūdzu tās cilvēka daļas pēc, kuru tu cieni, nepazudini!…
Ernis skumji atbild:
– Draugs, es būšu saudzīgs pret tevi… Un viņš cieši piekļauj galvu meitenes krūtīm.
Otrā rītā Ernis ierodas Jaunzemos un lūdz Austras roku.
– Mīļais Erni, – atsāk Jaunzems, – nekad neesmu pret tevi bijis ļauns. Bet šoreiz nu man tev jāsaka – visu ko, tikai ne Austru.
– Tātad tomēr tu esi reiz ļauns, – dziļā sarūgtinājumā atbild Ernis. – Vai tad es savā jaunsaimniecībā nevarēšu izbarot sievas?
– Par to es nešaubos. Tavi lauki allaž kupli līgo, un es tev novēlu visčaklāko palīdzi dzīvē un darbā, tikai, lūdzams, izslēdz no savas sirds Austru. Viņa nekad nedrīkst būt tava sieva.
– Kamdēļ?
– Atļauj man, mīļais, uz to neatbildēt.
Dziļā sarūgtinājumā Ernis atstāj Jaunzemus. Gausi kā smagi piekrauti rati mainās viņa domas.
– Jā, suņa bērns, suņa bērns tu esi, jo tev taču nav tēva. Tu esi nācis no kalpones gultas,-domā Ernis, soļodams atpakaļ uz savu jaunsaimniecību. – Kā gan lai pārticis pagasta vecsaimnieks izlaiž savu meitu par sievu cilvēkam, kas nekad nav redzējis un pazinis tēva.
Raudot kā bērns, Ernis atkrīt mājās savā gultā.
– Dēls, kas tad nu? Vai ļauns kas? – pienāk māte pie gultas un glāsta Erņa matus.
– Māte, es esmu nolādēts! Es neatminu tās dienas, kad būtu raudājis, bet tagad man ir grūti, tik grūti.
Nekāds darbs man nav bijis par smagu. Skaties, māte, manās rokās. Šīs tulznas nenāk no arkla un izkapts vien – tās ir sveķu pilnas. Ik reizes, kad vagas galā uzmaucu bērim auzu tarbu, pats cēlu baļķi uz baļķa. Un, kad pļavā siena vāls bija izārdīts, lai saule izsūc valgumu, es neesmu gājis diendusā, bet lāpstu rokās racis pats savos tīrumos grāvjus. Es esmu strādājis, māte, ne no kā ticis pats zem savas pajumtes. Protams, pie visa tā arī tu tikpat daudz savas rokas esi pielikusi, bet tu vēl ilgi darbā iesi priecīga un maz bēdāsi par to, ka augums no darba gaitām tev tapis līks. Es, māte, ne varēšu vairs priecāties, kaut arī kaulos vēl daudz spēka.
– Stāsti, dēliņ, stāsti, kas ļauns lēcies?
– Redzi, māte, esmu savā dzīvē mūžam bijis patstāvīgs. Neesmu tev padomus prasījis, tikai uzklausījis. Bet tagad es netieku vairs pats ar sevi galā. Mani ir piemeklējusi mīlestība…
– Dēliņ, un tad jāraud? Kura tad ir tava drostaliņa?
– Tā jau, lūk, tā nelaime, ka viņa man top liegta. Es biju Jaunzemos un lūdzu Austras roku. Bet…
Māte sakņūp pār Erni un sāk raudāt: – Jā, dēls, viņu tu nevari dabūt.
– Arī tu, māt, to saki! – Ernis pietrūkstas no gultas. – Kamdēļ? Vai bandubērnam nav tādas pašas tiesības uz dzīvi, kā pārējiem pilsoņiem? Māte – es negribu tevi apvainot – bet, ja es nebūtu nācis no kalpones gultas, ļaužu acīs es būtu pavisam cits cilvēks!
