Tagad Ernis ir pametis skolu un pārnācis mājās. Viņš grib būt palīgs saimniekam, jo kalps Zviedrs, kad nodibinājās komunistu iekārta, atteicās tālāk iet darbā.
Tagad Ernis ir pametis skolu un pārnācis mājās. Viņš grib būt palīgs saimniekam, jo kalps Zviedrs, kad nodibinājās komunistu iekārta, atteicās tālāk iet darbā. Viņš paliekot uz īri. Saimnieks gan negribēja viņu mazmājiņā paturēt, aizbildinājās, ka telpas vajadzīgas jaunajam kalpam, taču saimniekam arī pašam savās mājās vairs nekādas teikšanas nebija, jo visas pagasta pašpārvaldes tagad atradās bezzemnieku rokās, un viņi paši varēja spriest par pārtikas cenām, algām, darbalaiku, cik jāmaksā saimniekam par dzīvokli un citu. Kamdēļ liekt muguru darba gaitās pie “pelēkā budža”, ja reiz bija vēlēta strādnieku valdība, kas prata, ja ne citādi, tad, “pieliekot pie sienas”, rekvizēt bezzemnieku vajadzībām to, ko “budzis” bija savilcis savos apcirkņos, iedams no saules līdz saulei. Un Zviedram bija priviliģēts stāvoklis – viņa dēls Jūlijs bija ievēlēts par pagasta milici, kas nekad nemācīja bezzemniekiem apzināties viņu jaunās tiesības, bet tikai viņu pašreizējo varu.
Kāds grabinās gar durvīm. Pukijs klusi ierūcas, tad paliek mierā.
– Saimnieks mājās,- nodomā Ernis pieceldamies.
Durvis, ar sparu rautas, atveras. Smagi pār slieksni pārkāpj Jaunzems. Ieraudzījis Erni, viņš brīdi apmulst.
– Labvakar, saimniek! – Ernis bijīgi sveicina.
– Sveiks, sveiks! Kā tad tu – mājās? Vai Austra arī? – iejautājas Jaunzems.
– Jā, bet nebaries, saimniek. Es visu tev izstāstīšu – mums skolā vairs nav ko darīt.
– Es tam ticu. Bet parunāsimies rītā. Vai saimniece jau pie miera?
– Jā. Laikam. Jaunzems, nekā vairāk neteicis, stingriem, platiem soļiem ieiet saimnieku galā. Ernis pieiet pie savas gultas un sāk čubināt salmu maisu guļai.
– Saimniekam arī kaut kas guļ uz sirds, – nodomā Ernis. – Būs laikam pagastmājā atkal pieprasītas kādas papildu nodevas.
Tajā pat brīdī klusi atveras pretējās durvis un pie Erņa iznāk Jaunzems, nesdams rokā karabīni.
– Še, iebāz gultasmaisā, kas var zināt… Es šonakt gulēšu vasaras balkonā. Ja mani kāds prasa, saki – neesmu vēl pārradies mājās.
– Vai ļauns kas, saimniek? – Ernis bailīgi iejautājas un veikli noglabā šauteni gultasmaisā.
– Nekas sevišķs, iznāca maza stīvēšanās ar jaunajiem kungiem. Aitasgalvas tādi, pieprasa sviestu un biezpienu arī no tām govīm, kas jau sen stāv ciet.
– Paēd vakariņas, saimniek, – Ernis rāda uz galdu.
– Nemaz negribas!
Ieskrien saimes istabā Jaunzemu mazā meitiņa Ērika un ieķeras tēvam bikšu starā. – Tēt, es gribu pie tevis.
– Nu, bērns, nāc, nāc. – Jaunzems paņem Ēriku klēpī, ieiet vasaras balkonā un noslēdz aiz sevis durvis. Arī Ernis dodas pie miera, aizbultējis āra durvis.
2.nodaļa
Bijušā Gulbīša pusmuižas rentētāja Hanzana darba istabā pie masīva ozolkoka rakstāmgalda sēž pagasta milicis Jūlijs Zviedrs un, kūpinādams smaržīgu cigāru, pie pudeles vīna kāri apbrīno dažādas pornogrāfiskas fotogrāfijas, ko kā draudzības apliecinājumu sagādājis kaimiņu pagasta, Adulienas, milicis Svemps, lai vaļas brīžos būtu kur tīksmināt sirdi.
Komunistu varas laikos pornogrāfiskie uzņēmumi bija stipri izplatīti. Šis netikums gan nebija komunistu izdomājums, bet, vācu okupācijas armijai aizejot, viņu rokās bija nākuši dažādi negatīvi no izlaidīgās vācu virsnieku dzīves ar vietējām pagastā paklīdušām sievietēm, un komunistiem bija liels prieks attīstīt dučiem šos uzņēmumus un laist tautā.
– He, he, he! Būtu tagad pie manis… – nokrekšķinās Zviedrs un iebauda krietnu malku no Hanzana pagrabos atrastā vīna. Vairākiem lāgiem apbrīnojis neķītros uzņēmumus, Zviedrs tos rūpīgi noglabā rakstāmgalda atvilknē un tad laiski ar visu cigāru zobos atlaižas uz dīvāna, lai pārdomātu, kas vakarā būtu darāms un atcerētos, vai no agrākiem laikiem tam uz kādu “zobs”, kam vajadzētu tagad likt sajust pagasta miliča pašreizējo varu.
Pie durvīm klauvē. -Iekšā! – bargā balsī kā varas vīram pieklājas iesaucas Zviedrs un pietrūkstas no dīvāna. Plati pie sevis smaidīdama, ienāk Zviedra iecerētā Vera Tiltiņa, kas pametusi kalpones gaitas Ušuros, tagad nāk prasīt savam izredzētam piemērotu darbu. – Nāc, mīļā, nāc! – Zviedrs to saķer rokās un nosēdina uz dīvāna. – Es tā alku pēc tevis! – Es arī pēc tevis! – Vera apvij rokas Zviedrim ap kaklu. Bet viņš to atvaira. – Ne tik sentimentāli. Tāda mīlestība mūsu šķirai nepiedienas. Visam jānotiek uz revolūcijas pamatiem! – Ak tā? – Tā, jā!
Tiltiņai ir lielas, sarakanas rokas, līdz pleciem kailas, un uz abām redzamas balti nelīdzenas baku potēšanas pēdas. Viņa ir piesarkusi, rupjiem sejas pantiem un tuklu kaklu, kura mugurpusi pārklāj sīki, pelēki matiņi, saslējušies uz pakauša pusi, kā tiekdamies nokļūt pīnes ķiģelī. Viņas platais augums izstaro zemes smagumu. Viss viņā atgādina audzelīgu treknumu, un no viņas plūst kūts smaka. Liela kā jūra tā apgulstas uz dīvāna un raugās mazām, taukainām acīm līgavainī, kas jūtas sakarsēts kā tikko izkurināta maizes krāsns.
– Juļķi, tev taču tagad tāda vara. Izsvied to veco Ušuru no mājām un paņem tās sev. Tās taču tava tēva mājas, – Vera glauž plecu pie Zviedra krūtīm. – Ak, tu, Veročka, cik tu vēl esi lielā neziņā par mūsu tagadējo dzīves uzbūvi. Izsviest, protams, es varu, bet mājas taču nevaru paturēt. Vai tu nezini, ka mēs cīnāmies pret privātīpašumiem? Drīzumā mēs visu zemi apsaimniekosim komūnā. Un tieši Jaungulbenes pagastā mēs parādīsim, cik lieliski var saimniekot. – Kādēļ tieši mūsu pagastā? – vientiesīgi ieprasās Vera. – Redzi, to es tev tūdaļ izskaidrošu. Pelēko budžu sētās tikai ar laiku varēs ieviest pilnīgu komunālo zemes apsaimniekošanu, bet mūsu pagastā lielākā zemes daļa vienmēr komūnā apsaimniekota. – Ko nu runā!? – iekrīt Tiltiņa. – Tieši tā. Es te nerunāju par atsevišķiem budžiem, bet par mūsu pagasta muižām.
1879.gada 14.aprīlī, kad nomira Jaungulbenes vecais barons, Jaungulbenes muižu ar visām pagasta zemnieku mājām mantoja viņa dēls Paulis, liels zemnieku saimniecību nīdējs un pusmuižu ierīkotājs.
Jurģos nozuda sēta pēc sētas, un zemniekam, kas bija iemīļojis iet arklam pakaļ, vajadzēja vai nu kādā pusmuižā palikt par kalpu, vai arī ņemt lopiņus pie valga un iet kādā citā pagastā iepirkt vai rentēt jaunu līdumu.
Pagājušā gadsimta beigās Jaungulbenes pagastā uz zemnieku māju drupām pacēlās desmit pusmuižas: Siltais, Gulbītis, Abrava, Stukmaņi, Līgo muiža, Jaunā muiža, Sila dzirnavas, Ezernieki, Bērziņi un Rimstavas.
– Ak, tā gan! – gari novelk Vera. – Tā, jā; Ušurus es nevaru ne paņemt sev, ne uzdāvāt tev, ne atdot tēvam atpakaļ. Viss tas pieder valstij. Bet viena lietiņa man tomēr tev ir. – Kas, kas? – Vera kļūst nepacietīga. Zviedrs platiem soļiem pieiet pie rakstāmgalda, izņem no atvilknes lielu briljanta gredzenu un uzmauc to līgavai pirkstā. – Cik skaists! Kur tu to ķēri? – Šito gredzenu es konfiscēju Hanzana dārzniekam Kurikam. Vai nav tev par lielu? – Nē!- Vera aplūko savas sarepējušās rokas un vizuļojošo gredzenu. – Vāciešiem jau tievi pirksti – man pašā laikā. – Tad ir jauki! Un redzi, te. – Zviedrs pieved Veru pie skapja. – Te tev būs skaists zvēru kažoks. – Un kam tu to atņēmi? – priecīgi ieprasās Vera. – To es atņēmu Hanzana kalponei Žagarienei. – Bet kalpones taču nav buržuji, – kā pārmezdama, ieminas Tiltiņa. – Visi kungu kalpi ir buržuji! Viņi aizstāv veco iekārtu. – Cik skaists kažoks! – Vera nespēj vien nopriecāties par samtaino karakulu. – Es vilkšu mugurā. – Jā, velc! Aiziesim tepat līdz pagastmājai. Tev būs jāaizpilda dažas anketas un tad – miers un Dievs tai mēslu bradāšanai pelēko budžu laidaros! – Bet kāds darbs man būs jāstrādā? – Tev būs jāpalīdz rekvizēt buržuju mantas. – Bet tad jau man vajadzēs arī revolveri. Ar labu tak neviens savu mantu nedos? – Dabūsi i revolveri, i šauteni. Bet vai tu šaut proti? – stingri noprasa Zviedrs. – Vai tad man būs arī jāšauj? – bailīgi ieprasās Vera. – Man ierocis tikai pabiedēšanai vajadzīgs. – Ja kāds pretosies – gāz tik virsū! Nekas, es tevi pamācīšu gaili nospiest. Bet tagad iesim. Rīt no rīta aizbrauksim uz Jaunzemiem pie maniem vecajiem. Rīt Jaunzemi būs bez saimnieka – par to jau esmu gādājis. – Kā tā – bez saimnieka? – Šovakar būs no Gulbenes tribunāla gūstītāji un ņems to vīru pie dziesmas. Gana viņš mana vecā sviedrus sūcis. Atmaksai vajag būt! – Tad jau pie reizes Ušuru arī varēja paņemt. – Pareizi, jā! Es tūdaļ piezvanīšu. – Zviedrs pieiet pie telefona. – Hallo! Kas pie aparāta? – Biedrene Natālija Vālodze. – Šeit biedrs Zviedrs, Jaungulbenes pagasta milicis. Vai nevarētu palūgt biedreni Alvīni Šmerliņu? – Par nožēlošanu – nē. Viņa ir baznīcā – tribunāla sēdē. – Ak tā, žēl… – Ko varētu ziņot? – Ziņojat, lai pie reizes šovakar apcietina arī mūsu pagasta Ušuru saimnieku – kontrrevolucionārs. – Tiks darīts!
