Pie durvīm klauvē. -Iekšā! – bargā balsī kā varas vīram pieklājas iesaucas Zviedrs un pietrūkstas no dīvāna.
Pie durvīm klauvē.
-Iekšā! – bargā balsī kā varas vīram pieklājas iesaucas Zviedrs un pietrūkstas no dīvāna.
Plati pie sevis smaidīdama, ienāk Zviedra iecerētā Vera Tiltiņa, kas pametusi kalpones gaitas Ušuros, tagad nāk prasīt savam izredzētam piemērotu darbu.
– Nāc, mīļā, nāc! – Zviedrs to saķer rokās un nosēdina uz dīvāna.
– Es tā alku pēc tevis!
– Es arī pēc tevis! – Vera apvij rokas Zviedrim ap kaklu. Bet viņš to atvaira.
– Ne tik sentimentāli. Tāda mīlestība mūsu šķirai nepiedienas. Visam jānotiek uz revolūcijas pamatiem!
– Ak tā?
– Tā, jā!
Tiltiņai ir lielas, sarkanas rokas līdz pleciem kailas, un uz abām redzamas balti nelīdzenas baku potēšanas pēdas. Viņa ir piesarkusi, rupjiem sejas pantiem un tuklu kaklu, kura mugurpusi pārklāj sīki, pelēki matiņi, saslējušies uz pakauša pusi, kā tiekdamies nokļūt pīnes ķiģelī. Viņas platais augums izstaro zemes smagumu. Viss viņā atgādina audzelīgu treknumu, un no viņas plūst kūts smaka. Liela kā jūra tā apgulstas uz dīvāna un raugās mazām, taukainām acīm līgavainī, kas jūtas sakarsēts kā tikko izkurināta maizes krāsns.
– Juļķi, tev taču tagad tāda vara. Izsvied to veco Ušuru no mājām un paņem tās sev. Tās taču tava tēva mājas, – Vera glauž plecu pie Zviedra krūtīm.
– Ak, tu, Veročka, cik tu vēl esi lielā neziņā par mūsu tagadējo dzīves uzbūvi. Izsviest, protams, es varu, bet mājas taču nevaru paturēt. Vai tu nezini, ka mēs cīnāmies pret privātīpašumiem? Drīzumā mēs visu zemi apsaimniekosim komūnā. Un tieši Jaungulbenes pagastā mēs parādīsim, cik lieliski var saimniekot.
– Kādēļ tieši mūsu pagastā? – vientiesīgi ieprasās Vera.
– Redzi, to es tev tūdaļ izskaidrošu. Pelēko budžu sētās tikai ar laiku varēs ieviest pilnīgu komunālo zemes apsaimniekošanu, bet mūsu pagastā lielākā zemes daļa vienmēr komūnā apsaimniekota.
– Ko nu runā!? – iekrīt Tiltiņa.
– Tieši tā. Es te nerunāju par atsevišķiem budžiem, bet par mūsu pagasta muižām.
1879.gada 14.aprīlī, kad nomira Jaungulbenes vecais barons, Jaungulbenes muižu ar visām pagasta zemnieku mājām mantoja viņa dēls Paulis, liels zemnieku saimniecību nīdējs un pusmuižu ierīkotājs.
Jurģos nozuda sēta pēc sētas, un zemniekam, kas bija iemīļojis iet arklam pakaļ, vajadzēja vai nu kādā pusmuižā palikt par kalpu, vai arī ņemt lopiņus pie valga un iet kādā citā pagastā iepirkt vai rentēt jaunu līdumu.
Pagājušā gadsimta beigās Jaungulbenes pagastā uz zemnieku māju drupām pacēlās desmit pusmuižas: Siltais, Gulbītis, Abrava, Stukmaņi, Līgo muiža, Jaunā muiža, Sila dzirnavas, Ezernieki, Bērziņi un Rimstavas.
– Ak, tā gan! – gari novelk Vera.
– Tā, jā. Ušurus es nevaru ne paņemt sev, ne uzdāvāt tev, ne atdot tēvam atpakaļ. Viss tas pieder valstij. Bet viena lietiņa man tomēr tev ir.
– Kas, kas? – Vera kļūst nepacietīga. Zviedrs platiem soļiem pieiet pie rakstāmgalda, izņem no atvilknes lielu briljanta gredzenu un uzmauc to līgavai pirkstā.
– Cik skaists! Kur tu to ķēri?
– Šito gredzenu es konfiscēju Hanzana dārzniekam Kurikam. – Vai nav tev par lielu?
– Nē!- Vera aplūko savas sarepējušās rokas un vizuļojošo gredzenu.
– Vāciešiem jau tievi pirksti – man pašā laikā.
– Tad ir jauki! Un redzi, te, – Zviedrs pieved Veru pie skapja.
– Te tev būs skaists zvēru kažoks.
– Un kam tu to atņēmi? – priecīgi ieprasās Vera.
– To es atņēmu Hanzana kalponei Žagarienei.
– Bet kalpones taču nav buržuji, – kā pārmezdama, ieminas Tiltiņa.
– Visi kungu kalpi ir buržuji! Viņi aizstāv veco iekārtu.
– Cik skaists kažoks! – Vera nespēj vien nopriecāties par samtaino karakulu.
– Es vilkšu mugurā.
