Vecs cilvēks izgājis no mājām un nav atgriezies. Tuvinieki neziņā un izmisumā pavada daudzas stundas, kas tobrīd velkas nepielūdzami lēni. Sociālajos tīklos ik pārdienu var lasīt ziņas ar līdzīgu tekstu un aicinājumu palīdzēt – varbūt kādam ir informācija par meklēto pazudušo personu. Galvā šaudās visādas domas par to, kas varēja notikt, un neatstāj arī cerība, ka viss tomēr beigsies labi. Pirms pāris dienām no kādas Rīgas slimnīcas tika izlaists gados vecs pacients, kuram ir atmiņas zudumi. Tuvinieki par to, visticamāk, netika informēti un neziņā meklēja sirmgalvi pa visu Rīgu, kamēr viņu vakarā atrada citā ārstniecības iestādē, jo bija pakritis un sasities. Iespējams, šoreiz pie vai-nas ir komunikācijas trūkums starp slimnīcas personālu un tuvi-niekiem. Daudzi teiks – kāda necilvēcība no mediķu puses, apgalvojot, ka slims cilvēks tika palaists uz ielas viens pats un atstāts likteņa varā. Kam par to jābūt atbildīgam? Zinot to, cik “sakārtota” mūsu valstī ir medicīnas sistēma, cik daudzu slimnīcu durvis ir aizslēgtas un cik daudz cilvēku paliek bez medicīniskas aprūpes, jo nav naudas ko samaksāt par ārstēšanas pakal-pojumiem, nepatīkama pārsteiguma efekta jau patiesībā nav arī par šo gadījumu. Nav noslēpums, ka mūsu valstī parasti šādās problēmsituācijās vainīgo nav. Domājams, arī šoreiz mediķi savu vainu neatzīs, un vienkāršajiem cilvēkiem atliek vien izdarīt secinājumus un gūt labu mācību – nekad neatstāt savus tuviniekus vienus bez savas stingras uzraudzības slimnīcā.
