Iepriekšējos gados piena ceļā no govs līdz patērētājam vērienīgu tiesu krējuma atsevišķos gadījumos ir nosmēluši tirgotāji, secinājusi Konkurences padome (KP), februārī publiskojot pētījumu par piena un biezpiena tirgu 2006. un 2007.gadā. Reizēm piena cena veikalā augusi vairāk nekā pati piena iepirkuma cena, un brīžos, kad ražotājs cenu mazinājis, veikalnieks tam nav sekojis.
“Kādēļ rezultāts ir tik dārgs? Ir jau vēl tirgotāja posms,” vaicāts par piena cenu veikalos, saka Rīgas piena kombināta valdes loceklis un Piensaimnieku centrālās savienības vadītāja vietas izpildītājs Jānis Šolks. Produkcijas iepirkšanas cenas nav veikalu ķēžu mīļākā tēma, tomēr ražotāja sniegtie dati liecināja, ka patlaban visvairāk pirktajam – Limbažu pienam 2,5% – uzcenojums ir vismaz 16%. Parasti gan tas ir krietni lielāks, jo lielapjoma piegādātāji ir spiesti piešķirt tirgotājiem atlaides, piemēram, par apjomu. Tas ieskicēts arī KP pētījumā, kur parādās tirgotāja un pārstrādātāja nevienlīdzīgais spēku samērs. Daudzi piena kombināti ievērojamu daļu produkcijas realizē konkrētā veikalu ķēdē, un tieši šī atkarība no tirgotāja pārstrādātājiem bieži nav ļāvusi pretoties tirgotāja cenu spiedienam. Tādējādi pārstrādātāju rīcībā novērots tā dēvētais ūdensgultas efekts – lielajām veikalu ķēdēm pieprasot lētāku galaproduktu, piena kombināti mēģinājuši kompensēt peļņas trūkumu uz mazāko veikalu ķēžu rēķina.
