Martai patīk gan lauku, gan klubu dzīve
Smuka, gudra, aizrautīga, uzticīga! To visu var sacīt par pusotru gadu veco vācu aitu šķirnes suni Martu, kura šoruden ir kļuvusi par Vidzemes čempioni. Suņu sacensībās Alūksnē kucēnu klasē Marta ieguva godpilno trešo vietu. Tas noticis, cītīgi katru nedēļu apmeklējot “suņu klubiņu” jeb nodarbības Alūksnes kinologu biedrībā “Remis”. Tā kā nodarbības iepatikušās ne tikai Martai, bet arī viņas saimniecei Olitai Keibeniecei, panākumu gūšana sacensībās ir likumsakarīgs regulāra darba rezultāts.
O.Keibeniece saka, ka viņas ģimenes lauku setā Daukstu pagasta “Jaundreiņos” vienmēr ir turēti suņi. Turklāt tiem vienmēr bijusi niknu suņu slava. “Patiesībā mums ir bijis tikai viens nikns suns, kurš sen jau ir citos medību laukos, bet viņa slava vēl ir palikusi,” smej O.Keibeniece.
Pašlaik “Jaundreiņos” suņu ir mazliet mazāk nekā kaķu, attiecīgi trīs un četri. Visjaunākā šajā kompānijā ir sunīte Marta. Viņa labi satiek ar 10 gadus veco vilku suni Lāci, bet 4 gadus vecā takšu meitene Zuze šajā trīs draugu kompānijā sevi uzskata par situācijas noteicēju, kurai atļauts pārējiem demonstrēt arī sava rakstura nepievilcīgās puses. “Dzirksteles” ciemošanās laikā O.Keibeniece Zuzi ieved istabā, lai tā ar savu riešanu mums nevarētu demonstrēt savu neviesmīlīgo raksturu. Turpretim Marta ātri vien iedraudzējas ar “dzirksteliešiem”, kaut gan ne mirkli no acīm neizlaiž saimnieci un uzticīgi seko viņai pa pēdām. O.Keibeniece, to redzot, pa brīdim noglāsta, pabužina suņuka “dredus” (Marta ir garspalvu vācu aitu šķirnes suns) un saka: “Laikam būs auksta ziema. To nojaušu, redzot, ka Marta uz pēdām audzē lielus vilnas zābakus.”
Marta uz “Jaundreiņiem” tikusi atvesta no Daugavpils, tobrīd sunīte jau bija septiņus mēnešus veca. Martas iepriekšējā saimniece bijusi vecuma pensionāre. Jaunajās mājās suņuks par savu saimnieci uzreiz atzina tieši Olitu un sākumā uzticējās tikai viņai. “Nākamajā dienā, kad uz “Jaundreiņiem” biju atvedusi Martu, viņa no mājām aizbēga. Suns redzēja, ka es iesēžos automašīnā un aizbraucu. Tas laikam bija kā signāls, ka jādodas projām. Domājām, ka nu ir viss, laikam suni būsim zaudējuši. Tomēr otrā rītā Marta pati pārradās mājās – nosalusi, slapja, nobijusies,” atceras O.Keibeniece.
Sākumā nebijusi doma no kucēna veidot sportisti, jo viņai bija un ir veselības problēmas. Marta ir pārcietusi kājas operāciju. “Suns ir “ar visiem papīriem”, čipots un reģistrēts! Skaidrs, ka skoloties vajag, tāpēc interesējos, kur var mācīties, man ieteica Alūksni. Kad tikām tur iekšā, tad jau vairs nebija nekādu citu variantu, kā vien cītīgi apmeklēt skolu un sportot. Martai patīk mācīties. Kad sestdienā sāku posties braukšanai uz Alūksni, Marta jau pirmā steidzas pie automašīnas, lai tikai bez viņas es viena nekur neaizbrauktu,” saka “Jaundreiņu” saimniece O.Keibeniece. Vasarā “suņu klubiņu” Alūksnē Marta saimnieces pavadībā apmeklējusi pat divas reizes nedēļā, tagad – tikai reizi. Ātri izdevies apgūt visu mācību programmu un tagad pārvar jebkurš šķērslis, jebkura barjera. “Aprīlī Martai paliks divi gadi. Nākamgad būs jāsāk suņu sacensībās startēt pieaugušo klasē. Man jau liekas, ka grūtākais ir sunim pārlēkt pāri sienai 1,80 metru augstumā. Taču redzu, ka citi suņi pārvar šo šķērsli. Tātad arī mēs spēsim. Vēl nezinu, kā mums veiksies paklausības apmācībā, nepiederošu personu atklāšanā un aizturēšanā,” saka O.Keibeniece.
Kaut arī “Jaundreiņi” ir zemnieku saimniecība, kura apkopj aptuveni 70 hektārus zemes un tur vairāk nekā 110 slaucamās govis, Marta par to neko daudz nezina, jo viņa nekad vēl kūtī nav kāju spērusi un, visticamāk, arī nespers. Suņiem šajā lauku sētā ir citi pienākumi – sargāt ģimenes māju. Ikdienā neviens no trim ķepaiņiem netiek piesiets. Visi staigā brīvi un zina, cik tālu drīkst aiziet no pagalma. Ja kāds sadomā doties tālāk, dabū trūkties no saimniekiem. “Viņiem ir, kur izskrieties, tepat savā sētā,” saka O.Keibeniece. Arī uz mežu ogot un sēņot suņi līdzi ņemti netiek.
Abi lielie Keibenieku ģimenes suņi – Lācis un Marta – ikdienā vairāk dzīvojas pa pagalmu. Verandā Martai pat ir pašai savs dīvāniņš. Tomēr sunīte vēl spekulatīvi izmanto to, pagaidām skaitās kucēns un bieži prasās saimniekiem līdzi istabā, bet tur ir priekšā Zuze. Takša šķirnes sunītei nav tik bieza kažociņa kā vilku suņiem, viņai aukstajos gadalaikos pienākas dzīve siltajās istabās. Tomēr Marta zina, ka ir brīži, kad visa saimnieces Olitas uzmanība pieder tikai viņai. Tas ir vēl viens nozīmīgs stimuls ar lielu centību nodoties sportošanai. Olitai tā ir atpūta un arī iespēja lepoties ar sava suņa sasniegumiem.
