Pirms pāris dienām saņēmu ziņu, ka aizgājusi man ļoti tuva un mīļa draudzene. Mēs visi kopā tik ļoti cerējām un gribējām, lai viņa dzīvo! Centāmies turēt možu viņas garu, vācām līdzekļus cerībā, ka tas palīdzēs. Diemžēl tā nenotika.
Līdz šim es par to nerunāju, jo zinu, ka ir vēl kāda man ļoti tuva meitene, kura pašreiz iet šo ceļu. Mēs ļoti iespaidojamies no informācijas, ko saņemam, tādēļ gribēju viņu pasargāt no tā, bet šorīt uzzināju, ka viņa jau zina… Zina un jau sev piemēra visus iespējamos turpmāko notikumu scenārijus. Taču tā nedrīkst!
Aizgājušajai Saulītei vairs nevar palīdzēt, viņas zaudējums sāpēs vēl ilgi. Bet var un pat vajag palīdzēt sev. Tveroties pie to cilvēku pieredzes, kuri, par spīti visām bēdīgajām prognozēm, joprojām ir kopā ar mums. Neviena statistika un pat pieredzējušu ārstu redzējums nevar būt par iemeslu, lai apstātos savā atveseļošanās ceļā.
Cīņa ar ļauno slimību ir kā tāds žurku skrējiens – kurš kuru. Tiklīdz sāc vilcināties, šaubīties, zaudēt ticību, tā kāda “žurka” jau rāpjas virsū vai pāri. Tāpēc jāizvairās smagi slima cilvēka klātbūtnē paust sliktas ziņas – tā nav patiesības noliegšana, bet šā cilvēka pasargāšana. Sliktas ziņas vājina ticību, pastiprina šaubas un baro to ļaunumu, kas ir ieperinājies organismā.
Cilvēka iekšējās rezerves nav ar prātu apjaušamas, to darbība nav loģiski izskaidrojama. Iespējams, ka krīzes situācijās mums atveras pavisam citas maņas, kādas no aizlaiku senčiem ģenētiski mantotas iespējas, tādēļ vajag ļauties to darbībai, nevajag tās noliegt un ieslīgt pesimismā.
Es vēl brīdi paraudāšu. Pažēlošu sevi, jo man sāp… Bet tad celšos un domāšu, kā varu palīdzēt tiem, kuriem pašreiz ir ļoti grūti un zūd ticība. Un arī tu padomā!
Lai mums visiem laba veselība un labs prāts, gaidot gada skaistākos svētkus!
