Vairs neput ceļi, braucot Gulbenē.
Vairs neput ceļi, braucot Gulbenē.
Nu asfaltlentes svaigi lietas spīd.
Kā divi gulbji, blakus gūluši,
Sveic balti baznīctorņi, ciemos lūguši.
Bet lepnā stacija, pie Emzes glaudusies,
Ar savām dzelzu stīgām skauta stingri stāv –
No Abrenes līdz Rīgai ceļi veduši,
Nu tagad skumji, klusi tapuši, –
Te cēlās pirmsākumi pilsētai,
Jo maizi deva darbīgs dzelzceļš tai.
Ar skumjām raugos senā lepnumā…
Nē, nesagrūt tam! Kopā jāsargā!
Kalts piemineklis sāpju ceļa atcerei –
Kā simbols blakus stāv –
Tie abi – vēsturei!
Vairs neput ceļi mūsu dvēselēs,
Tos attīrījis spēks, kas ticībā.
Un gaišu skatu ceļot nākotnē,
Mēs ticam sev un savai Gulbenei.
Vija Poļaka – Gulbenes vienaudze
