Lauksaimniecība ir dzīvesveids, tāpēc nekas cits neatliek – jāiztur, uzskata Gulbenes novada zemnieki
Lai gan nākas daudz rūpīgāk plānot izdevumus un ierobežot vajadzības, pirmās emocijas, kad skanēja izteikumi par ganāmpulku samazināšanu un pat lopu izkaušanu, ir mazliet pierimušas. Situācija līdzīgi kā citos novados ir saspringta, tomēr vairāki ganāmpulku īpašnieki bilst, ka latvieši ir sīksta un izturīga tauta, kas jau pieredzējusi gan ekonomikas kritumus, gan kāpumus.
Lizuma pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības „Augstkalni” saimniece Inese Berga, kura ar piena lopkopību nodarbojas jau ļoti daudzus gadus, piena cenu kritumu un palielinājumu pieredzējusi vairākkārt. „Viens lauksaimnieks reiz teica, ka piensaimniekiem bija četri stabili gadi. Tad arī vairāk vajadzēja domāt par nākotni. Var jau skaitīt naudu un salīdzināt, cik būtu, ja būtu, bet to nevajag darīt. Es uzskatu, ka piensaimniecība ir dzīvesveids, nevis bizness. Ja to pārvērš par klaju biznesu, tad kādam var rasties grūtības. Mēs savā saimniecībā dzīvojam, strādājam, negaužamies. Visi esam pārtikuši. Ja veseli lopi un veseli paši, tad viss ir kārtībā,” uzskata I.Berga.
Beļavas pagasta zemnieku saimniecības „Straumes” saimniece Inese Kļaviņa nenoliedz, ka līdz ar piena cenu kritumu ir jādzīvo taupīgāk, bet tas nenozīmē, ka tāpēc jāļaujas izmisumam. „Mūsu saimniecībai nav jāmaksā kredīti, tāpēc salīdzinājumā ar citiem ir vieglāk. Nevar noliegt, ka nejūtam ienākumu samazinājumu. Rēķinot uz saimniecības pārstrādei nodotā piena apjomu, naudas ir jūtami mazāk. Aptuveni tie mēnesī ir vismaz 300 eiro. Pienu nododam Rankas pienotavai, kas nekad fantastisku cenu par piena litru nav maksājusi. Tāpēc arī cenas kritums nebija dramatisks. Tikai kādi pieci centi mazāk. Tagad par kilogramu piena saņemu 20 centus. Zemāk gan vairs nevarētu būt. Daudz runā par pašizmaksu, bet es to necenšos rēķināt. Kāda tam jēga? Protams, nāksies govīm samazināt mikroelementu daudzumu vai vēl kaut ko kalkulēt,” saka Inese. Viņu šobrīd visvairāk satrauc, kas notiks tad, kad ar nākamā gada 1.aprīli Eiropas Savienība atcels piena kvotas. Mazās piena lopkopības saimniecības tas var ļoti ietekmēt, jo nebūs iespēju ietekmēt piena un tā pārprodukciju Eiropas tirgū. „Jau šobrīd Eiropa nezina, kur likt pienu, bet kas notiks tad?” prāto I.Kļaviņa. “Tagad norāda, ka vajag piena ražotājiem apvienoties, veidojot kooperatīvus. Kas no tā? Tāpat viss mūsu saražotais piens ar kooperatīva „Māršava” starpniecību tiek vests uz Lietuvu. Nav nekādas skaidrības arī par nākotni. Pirms vēlēšanām kaut ko runāja. Vēlēšanas pagāja. Runas apklusa,” spriež „Straumju” saimniece.
Līgo pagastā zemnieku saimniecības „Vanagi” saimnieki Ņina un Vladimirs Mavrini pirms vairākiem gadiem atjaunoja kolhoza liellopu kompleksa vecos korpusus, lai izvērstu piena ražošanu. Par projektu naudu tika ierīkota moderna piena māja, iegādāta graudu kalte, bet šobrīd saimniece tikai nopūšas, sakot, ka kaut kā jau iztiekot. Viņa stāsta, ka saimniecībā paspējuši tikt galā ar visiem rudens lauku darbiem vēl pirms krasā piena iepirkuma cenu sarukuma. Piena cena par kilogramu esot nokritusies par 14,5 centiem. „23 centi, ko saņemam, ir ļoti maz, tomēr govju skaitu samazināt gan negrasāmies. Govis tikai brāķējam. Esam sākuši taisīt arī prasībām atbilstošu mēslu krātuvi. Kamēr tikām pie reālas darbības uzsākšanas, tikai kārtojot dokumentus un visu projektējot, nācās iztērēt lielu naudas summu. Arī par jaunas lauksaimniecības tehnikas iegādi ir jāaizmirst. Šo to vajadzētu nomainīt, bet nāksies iztikt ar to, kas ir. Pļaujmašīna būtu vajadzīga, jo trīs četru tūkstošu zāles ruļļu sagatavošana sezonā nav maz,” situāciju apraksta Ņ.Mavrina. Runājot par lauksaimnieku protesta akcijām, viņa pauž gatavību tajās piedalīties. „Ir neizturami klausīties, kā politiķi spriež par savu algu palielinājumu. Lai politiķi vispirms nopelna to algu, ko saņem, uzlabojot ekonomisko situāciju Latvijā. No dažādām sankcijām jau paši politiķi necieš. Cieš tikai zemnieki,” dusmojas Ņ.Mavrina.
