Maira Skulte: laika pietiek visam – gan vaļaspriekiem, gan ikdienas darbiem.
Maira Skulte: laika pietiek visam – gan vaļaspriekiem, gan ikdienas darbiem
Cilvēki mēdz kolekcionēt un aizrauties ar dažādām lietām, sākot ar maziem nieciņiem, piemēram, pastmarkām un nozīmītēm, un beidzot ar pavisam neiedomājamām lietām, piemēram, ir cilvēki, kuri krāj pat dzīvnieku galvaskausus. Jūs varat pazīt kādu gadiem ilgi un pēkšņi pārsteigts uzzināt, ka jūsu radiniekam vai kolēģim ir pavisam netipisks vaļasprieks. Arī par gulbenietes Mairas Skultes vaļaspriekiem zina tikai daži kaimiņi, radinieki un pārdevējas Rīgas Centrāltirgū. Viņa jau apmēram 20 gadus aizraujas ar dažādu šķirņu pupiņu kolekcionēšanu, kā arī krāj kartītes ar rožu attēliem.
Lielākais ieguvums – tirgū
Ar dažādu pupiņu šķirņu iegūšanu savā kolekcijā Maira aizrāvusies neapzināti, proti, ieraugot, ka kaimiņienei dārzā izaugušas pupiņas melnā krāsā, nobrīnījusies, ka arī tādā krāsā ir pupas, jo pašas dārzā augušas tikai klasiskās raibās. Ar šo gadījumu arī sākās azarts. “Patiesībā pupiņas ir tik daudzveidīgas. Esmu ievērojusi, ka zīmējums uz pupas ir vienāds, bet pamatkrāsa – atšķirīga, vai arī ir vienkārši melnas pupiņas, bet tās atšķiras ar savu lielumu un formu, vienām pāksts ir biezāka, savukārt citām – plānāka,” aizrautīgi stāsta Māra. Viņas kolekcijā pašlaik ir 49 dažādas šķirnes. Tās ir baltā, brūnā, melnā, pat zaļā un zilā krāsā, pēc formas atgādina gan riekstus, gan rīsus. Lai iegūtu kādu jaunu šķirni, Maira dodas uz Rīgas Centrāltirgu. Tur ir liela izvēle, un, ieraugot pupiņas, kādu viņai vēl nav, vienkārši palūdz pārdevējai, lai iedod vienu vai divas pupas. Mairas pieredze rāda, ka esot pārdevējas, kuras labprāt un bez liekiem jautājumiem arī iedodot, bet ir arī tādas, kuras nesapratnē dīvaini noskatoties, kāpēc pircējam ir vajadzīga tikai viena vai divas pupas.
Posta salnas un vārnas
“Ar vienu pārdevēju esmu pat sadraudzējusies. Kad aizeju pie viņas, tad parasti viņa man jau ir sarūpējusi kādu šķirni, kuras manā kolekcijā vēl nav. Sākumā mana kolekcija bija lielāka – 54 šķirnes. Bet nu jau apmēram ir pagājuši pieci gadi, kopš manā kolekcijā nav ienākusi neviena jauna šķirne, jo ar laiku Centrāltirgus pārdevējām vairs nebija ko piedāvāt,” atzīst Maira. Salnas un vārnas mazliet ir izpostījušas viņas kolekciju, jo, piemēram, pagājušajā gadā, kad dārzam uzlika agrotīklu, tad problēmu nebija, bet citos gados saimniece novērojusi, ka asniņš iznāk, bet pēc pāris dienām redz, ka tā vairs nav, ir palikusi tikai saknīte. Tā dažas šķirnes gāja bojā. Arī tagad Maira rāda, ka no vienas šķirnes ir palikusi pēdējā pupiņa, un nav zināms, vai tā pavasarī izdīgs.
Audzē savam priekam
Mairu neinteresē, kāds šķirnes nosaukums ir katrai pupiņai, jo tās audzē un krāj tikai un vienīgi savam priekam. Dārzā ir speciāla vieta, kura atvēlēta pupu audzēšanai. Tās parasti Maira stāda saulainā vietā, arī augsni speciāli nesagatavo.
“Vecmamma par mani ir teikusi, ka man ir “zaļā roka”, viss, ko es stādu, aug ļoti labi,” teic Maira. Rudenī pupas tiek novāktas un noliktas šķūnī caurvējā, lai apžūst un izkalst, pēc tam tās tiek tīrītas.
Maira atzīst, ka viņai patīk pats tīrīšanas process, proti, vērt katru pāksti un skatīties, kādas formas un krāsas pupas tur ir. Tas arī iedzen azartā. Katra šķirne tiek glabāta speciāli uztaisītā papīra kastītē. “Lai kolekcionētu, ir vajadzīga pacietība, nav jau māksla dabūt vienu pupiņu un tālāk to neaudzēt, jābūt arī mednieka talantam, lai iegūtu jaunu “trofeju” savā kolekcijā,” spriež Maira. Viņa ir ievērojusi, ja pupas stāv gadiem ilgi un netiek atjaunotas, tad tās zaudē krāsu un zīmējumu, tāpēc
Maira katru gadu cenšas tās visas iestādīt. “Esmu sākusi vākt un negribu, lai tas viss pazūd. Es arī nezinu nevienu, kurš vēl krātu pupiņas,” saka Maira.
Kaut gan pupas netiek audzētas ēšanai, mājiniekiem tomēr iecienīti ir pupiņu ēdieni – bērniem patīk piena zupas ar pupām, vīram – pupiņu zupa ar žāvētu gaļu, bet pašai Mairai – pupiņu salāti.
Lielāks azarts – padomju gados
Mairai ir arī otrs vaļasprieks. Apmēram 25 gadus viņa krāj kartītes ar rožu attēliem. Kolekcijā ir vairāk nekā 1000 dažādu kartīšu, vecākā ir izdota 1950.gadā. Tās ir nākušas no Gruzijas, Ungārijas, Lietuvas, Krievijas un citām valstīm. Maira atceras, ka lielāks azarts krāt kartītes bija padomju gados, jo tagad tās varot nopirkt visur un kādas vēlas, bet tajā laikā skaistu kartīšu ar rožu attēliem bija maz. Kolekciju palīdzējuši papildināt radinieki, jo viņi zinājuši par šo Mairas vaļasprieku, kā arī pārdevējas, kuras strādāja Gulbenes kioskos, ievērojušas, ka viņa pērk kartītes ar rozēm, un parasti atlikušas kādu jaunu Mairai.
“Padomju gados sanāca diezgan daudz ceļot, un vienmēr es centos atvest mājās arī kādu jaunu un vēl neredzētu kartīti. Cik līdzekļu ieguldīts, neesmu rēķinājusi. Kad sākās Atmodas laiks, finansiālā situācija bija slikta, tāpēc krāšana vairs nebija tik aktuāla, bet pašlaik krāt vairs nav interesanti, jo piedāvājums ir tik liels, ka tas apslāpē azartu,” stāsta Maira.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Maira Skulte.
Vecums: 52 gadi.
Horoskops: Jaunava.
Izglītība: Daugavpils Dzelzceļa transporta tehnikums.
Darbs: dzelzceļniece.
Ģimene: precējusies, vīrs Artūrs, dēli Arvis un Jānis.
Patīk: skaisti sakopta apkārtne.
Nepatīk: skaudīgi un divkosīgi cilvēki.
