Pagājušajā nedēļā satiku kādu savu paziņu, kura bija tikko atgriezusies no semināra Rīgā. Tur viņa tikusies ar kolēģiem un uzzinājusi pārsteidzošus faktus.
Pagājušajā nedēļā satiku kādu savu paziņu, kura bija tikko atgriezusies no semināra Rīgā. Tur viņa tikusies ar kolēģiem un uzzinājusi pārsteidzošus faktus. Sievietes kolēģe, kura Rīgā veicot tādu pašu darbu, turklāt valsts iestādē, saņemot ievērojami lielāku atalgojumu – par veseliem 100 latiem vairāk! Lūk, kā!
“Vai es vainojama, ka viņai dzīvokļa īre Rīgā milzīga un kotlete kafejnīcā dārgāka?” viņa man jautā. Un man jāpiekrīt, ka viņa nav vainīga. Par to vien, ka cilvēks dzīvo Rīgā, viņam algai gan nebūtu jābūt lielākai. Galvenais taču ir paveiktais darbs, vismaz tas ir vienmēr bijis galvenais kritērijs. Tagad izrādās, ka tas ir otršķirīgi.
Bilstu, ka varbūt darba apjoms manai paziņai ir mazāks, varbūt laukos ir mazāk klientu. “Ko tu, man klientu droši vien ir pat vairāk!” viņa pat apvainojas. Interesantākais, ka tā patiešām ir iestāde, kas strādā valsts pakļautībā. “Par uzņēmējiem es nebrīnītos. Viņi varētu rīkoties, kā grib, bet valsts iestādē, kura tiek uzturēta par nodokļu maksātāju naudu…” turpina sieviete. Ir dzirdēts, ka sievietēm mēdz maksāt mazāk nekā vīriešiem par to pašu darbu, nu izrādās, ka arī cilvēkiem tālāk no Rīgas maksā mazāk nekā Rīgā. Viennozīmīgi, tas ir cilvēktiesību pārkāpums, šoreiz – ar “valsts svētību”. Es bilstu, ka varbūt būtu lietderīgi vērsties tiesā vai vismaz Valsts Cilvēktiesību birojā. “Vai tu traka, tad man vienkārši palūgs aiziet!” iesaucas paziņa. Un atkal man jāpiekrīt, ka arī tā var būt.
Šī saruna man ienāca prātā, kad izlasīju, kā kādā uzņēmumā darba devējs palielinājis algu par 20 latiem mēnesī par to, ka darbinieks atmet smēķēšanu. Lūk, cik izdevīgs piedāvājums! Protams, ka nesmēķētāju skaits uzņēmumā palielinājies. Kāds darbinieks bijis pārsteigts, jo pirmo reizi mūžā saņemot algu par to, ka kaut ko nedara. Izrādās, ka tādu darbavietu nav mazums, kur maksā par to, ka kaut ko nedara. Lūk, arī manas paziņas darbavietā – valsts iestādē – rīdziniekiem piemaksā par to, ka viņi nedzīvo laukos. To var uztvert kā savdabīgu valdības politiku attiecībā uz reģioniem. Protams, mūsu vienkāršie cilvēki baidās savas tiesības pierādīt tiesā gan tāpēc, ka tam vajadzīga nauda; gan tāpēc, ka baidās no represijām; gan arī tāpēc, ka nav raduši cīnīties par savām tiesībām. Tomēr domāju – nav tālu laiks, ka šāds līdzīgs process nokļūs līdz Strasbūras tiesai. Un viens akmens jau aizrauj līdzi citus.
