Nupat, lidojot uz Berlīni, es iepazinos ar kādu sievieti, kura jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Vācijā. Runājām par šo un to, protams, par to, kā rit dzīve Berlīnē, par to, ka viņa, nopelnījusi kārtīgu pensiju, noteikti atgriezīsies Latvijā un vecumdienās dzīvos savā Piebalgā, bet bērni gan, visticamāk, jau būs īsti Vācijas pilsoņi. Un es klausos viņas stāstā par to, ka Vācijā šodien neviens nevarot nonākt līdz nabadzībai, vienīgi, ja kādam ubagošana ir dzīvesveids. Jā, to mēs lielākoties visi labi zinām, ka Vācija ir labklājības zeme, ne velti pat imigranti rautin raujas uz šo valsti, nevis, piemēram, paliek Latvijā. Un tieši tāpēc visai grūti iedomāties, ka šī pārtikusī labklājības zeme ir tik daudz cietusi pagājušajā gadsimtā, tik smagas sekas pārcietusi Otrajā pasaules karā un vēl ilgi pēc tā. Berlīne, protams, jau sen atguvusi savu pirmskara spozmi, bet attēlos, kuri uzņemti pēc kara un pilsētās centrā ir apskatāmi ikvienam arī šobrīd, ir prātam neaptveramas ainas! Pilsēta ir nopostīta, nodedzināta, vārdu sakot, nolīdzināta līdz ar zemi, nabadzība, bads, pat no skaistā Tīrgartenas parka kokiem palikuši tikai celmi, jo vajadzēja taču, ar ko kurināt. Un, tikko pilsēta atguvusies no kara šausmām, piedzīvota briesmīgā valsts sadalīšana! Lielvaru cīņā tiek uzcelts Aukstā kara simbols – Berlīnes mūris. Kā tas bija iespējams, šodien gandrīz vai neiespējami iedomāties – milzīga vairāk nekā simtpiecdesmit kilometrus gara betona siena sadalīja divās daļās Eiropu, vienu valsti. Vācija bija sadalīta 30 gadus. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas laupīja daudzas dzīvības, salauza neskaitāmas cilvēku dzīves, ģimenes, pat paaudzes un sekas, visticamāk, ir jūtamas arī šodien, tādēļ vēsturi vācieši atgādina neuzbāzīgi, bet tā, lai to ievēro arī katrs tūrists. Kāpēc man tas izraisīja pārdomas tieši šobrīd? Tāpēc, ka nekad nevajag aizmirst it kā jau nodrāztas frāzes par to, ka brīvība nav nekāda dāvana, par to vienmēr būs jācīnās, par to ir jāmaksā un bieži vien ļoti smaga cena, turklāt arī milzīgām lielvalstīm, kur nu vēl runājot par mūsu mazo Latviju. Tāpēc man vienmēr ir šķitis, ka nenovērtējam barikāžu laiku un to, cik tas bija izšķirošs mūsu valstij, jo mēs tajā izcīnījām savu brīvību. Un par to vajag atgādināt daudz biežāk.
