Ir svētku laiks, sēžu autobusā, kas ir ceļā uz Balviem, braucu pie radiem, man rokās ir podiņš ar hiacintēm un sainis ar mandarīniem – mazām saulītēm. Esmu siltu jūtu vilnī, jo mēs ar radiem taču drīz satiksimies. Bet no savas komforta zonas tieku izrauta, jo esmu spiesta klausīties vīrietī, kas skaļi sarunājas pa mobilo tālruni man aiz muguras – dzird viss autobuss. Viņam ir labi nostādīta, rīdzinieciski skanoša balss, plūstoša valoda. Tātad nav nekāds muļķis. Nojaušams, ka viņam ir apmēram gadu 40. Liekas, viņš runā ar savu mīļoto sievieti. Vīrietis klāsta, ka knapi ir izrāvies no mammas apskāviena. Māte arī viņu sen neesot redzējusi un lūgusi, lai dēls svētkos paliek mājās. “Es viņai pateicu: “Māt, es mēnesi neesmu sievieti saticis, saproti?!” Un tad viņa vairāk neteica neko,” stāstīja vīrietis kaismīgā tonī. Un tūlīt lietišķi pamācīja sarunbiedri tālrunī, lai šī aizejot uz bankomātu, izņemot labi daudz naudas un nopērkot labi lielu cūkas kakla karbonādes gabalu. “Man ir forša recepte. Uzcepsi,” viņš sacīja. Un tūlīt jau aizkaitināts iesaucās: “Ar ko tu vēl tur tagad runā – ar mani vai vēl ar kādu? Es ciest nevaru, ka tu man zvani, bet patiesībā ar mani nerunā. Zvani, kad varēsi runāt tikai ar mani!” Šķebināja. Varbūt autobuss sašūpoja, bet varbūt nepatika, ka biju spiesta to visu klausīties. Vienā brīdī gribējās pagriezties atpakaļ un ar skatienu nomērīt to… Vai tiešām viņš izskatās pēc prinča? Tomēr neatskatījos. Kāpēc gan man būtu jāveras acīs šim svešiniekam, kurš mīlēšanos ar sievieti redz ciešā kombinācijā ar ceptu cūkas kakla karbonādi? Kurš sarunas laikā ar sievieti pat nenojauta, ka viņa vēlējās dzirdēt pavisam kaut ko citu, kaut ko mīļu, romantisku, maigu, nevis… Svētki – tas ir vēl viens iemesls arī karjeristiem un egoistiem atcerēties par savu privāto dzīvi, mīļajiem cilvēkiem, tuviniekiem, ģimeni. Tas, ka ģimenes jēdziens šodien ir mainījies, salīdzinot ar vēl neseno vakardienu, skaidrs ir katram. Taču vispārcilvēciskās vērtības nemainās. Nemainīgs ir arī uzskats, ka privātā dzīve ir kas tāds, kas nav jāizliek citu apskatei. Mums katram ir tiesības uz skeletiem savos skapjos. Tāpat kā katram ir sava izpratne par svētkiem un to svinēšanu.
