Nesen Rīgā viesojās salavecis no Lapzemes. Vīriņš, ko visvairāk gaida bērni. Paklausīgāki vai nerātnāki – tas Ziemassvētku gaidīšanu neietekmē.
Nesen Rīgā viesojās salavecis no Lapzemes. Vīriņš, ko visvairāk gaida bērni. Paklausīgāki vai nerātnāki – tas Ziemassvētku gaidīšanu neietekmē. Apjautājot pieaugušos par Ziemassvētku vīriņa ciemošanos, daudzi atbildēja, ka sākuši tam ticēt, daži vienmēr ticējuši tā eksistencei, bet lielākā daļa atteica, ka nekas nespēj viņus pārliecināt par tāda vīriņa esamību.
Bet tāds ir bijis! 4. gadsimtā dzīvojis bīskaps Nikolajs un kalpojis Mirrā – Turcijas teritorijā. Viņš izcēlies ar īpašu žēlsirdību, mīlestību un bijis brīnumdaris. Viņa vecāki nomiruši, kad zēns vēl bijis pavisam mazs. Māte un tēvs dēlam nodrošinājuši labu, turīgu nākotni, bet viņš nolēmis no tās atteikties un dzīvi veltīt žēlsirdībai. Tajā pašā Mirras pilsētiņā dzīvojis vīrs, kas zaudējis visu iedzīvi un naudu. Viņam bijušas trīs meitas, bet tās nevarējušas iziet pie vīra nabadzības dēļ. Dzīvojot bezcerībā, meitenes pelnījušas ar prostitūciju. Šīs ģimenes nelaime nonākusi bīskapa Nikolaja ausīs. Viņš paņēmis somu ar zelta naudu, un, tiklīdz iestājusies tumsa, iemetis to pa atvērto logu vīra mājā. Tā kā līdzekļu bijis pietiekami, vecākā meita izgājusi pie vīra. Pēc neilga laika Nikolajs atnesis otru un trešo somu ar zeltu.
Meiteņu tēvs nolēmis noskaidrot, kas īsti labdaris ir. Ieraudzījis bīskapu, viņš pateicies par dāvāto naudu, bet Nikolajs lūdzis nevienam neteikt par šo palīdzību. Un tā izplatījušās runas par vīru sarkanā purpura tērpā, kas staigā pa mājām, dzird katra kvēlāko vēlēšanos un palīdz, sevišķi tiem, kas nokļuvuši nelaimē. Vēl joprojām Rietumu tradīcijās Ziemassvētku vecīti sauc par Santa Klausu (radies no Santa Nicolauss – Svētais Nikolajs). Skaists un priecīgs ir dāvināšanas brīdis. Varbūt vismaz bērnībā ticēsim, ka dāvanu nav sarūpējusi mamma vai tētis, bet kāds mīļš vīriņš. Ir tik jauki gaidīt brīnumu un sapņa piepildīšanos. Mēs katrs vismaz reizi gadā varam kļūt par Ziemassvētku vecīti, iepriecināt citu, un, manuprāt, tieši to jau svētais Nikolajs mācīja.
