Liteniete Zenta Lūse vakarus īsina, sienot slotas un pinot grozus. Pagasta ļaudis to ielāgojuši, tāpēc, kad saimniecībā vajadzīgs viens vai otrs priekšmets, tos raudzīt dodas uz “Podziņu” mājām.
Liteniete Zenta Lūse vakarus īsina, sienot slotas un pinot grozus. Pagasta ļaudis to ielāgojuši, tāpēc, kad saimniecībā vajadzīgs viens vai otrs priekšmets, tos raudzīt dodas uz “Podziņu” mājām.
Slotžagarus un kārklu klūgas saimniece sagādā tuvējā mežā un grāvju malās. Viņai esot zināmas vietas, kur kārklu atvases augot kā sēnes pēc lietus.
Vienā vakarā, cītīgi strādājot, Zenta sasien desmit slotas vai nopin vienu grozu. Viņa lepni stāsta, ka nesen Litenes pagasta padomes priekšsēdētājam Gunāram Ciglim piecus grozus uzdāvinājusi. Viņam liela zemnieku saimniecība, tāpēc kārtīgs kartupeļu stādīšanai un lasīšanai piemērots grozs lieti noderēšot.
Pinējas prasmi Zenta noskatījusi no vecākajiem brāļiem. Tā bijusi laba nodarbe laika īsināšanai, ganot govis. Septiņu bērnu ģimenē bez darba neesot sēdējis neviens.
Diena par īsu
“Nesaprotu, pagastā tik daudz vīriešu dzīvo mājās un bēdā, ka nav darba. Man diena par īsu, lai visu paspētu.” Zentai diena sākoties pulksten piecos no rīta, bet pirmajā nomidzī uz silta mūrīša viņa laižoties sešos vakarā. Stundu nosnaudusies, saimniece atkal varot rosīties.
“Podziņu” saimniece neslēpj, ka ir mazliet nobažījusies, vai šovasar spēšot gotiņai un telei sienu sapļaut. Līdz šim viņa ar to tikusi galā viena, bet 75 gadu vecumā tas nav nekāds joks.
Pērnvasar pagastā visi brīnījušies par Zentas uzņēmību. Nevienu talkā neaicinot, viņa siena gubas sēdinājusi uz bērza meijām un vilkusi mājās. Drīz vien sienam paredzētajā šķūnī veidojies rūpīgi krauts siena pants. Sētsvidū – pamatīgas malkas kaudzes un ielas. Arī tās pašas sagādātas un sarindotas.
Zentai nav saprotama mežinieku izšķērdība. Cirsmās paliekot tik daudz kriteņu, tāpēc viņa jūdzoties ķerrā un uz mežu prom. Smalkākos kokus sacērtot ar cirvi, bet lielākos pieveicot ar elektrisko zāģi.
Pilsētā dzīvot negribētu
Tas, ka ar gadiem rokās spēks mazinoties, vēl nenozīmējot, ka viņa atteikšoties no saimniecības. Tā līdz ar nelielo pensiju esot viņas vienīgais iztikas avots. No tā atlicinot arī mazbērniem. Mīļus vārdus vecmāmuļa velta trīspadsmit gadus vecajam mazdēlam Guntim, kas uz “Podziņām” apraudzīt omīti,ar velosipēdu atbraucot gandrīz vai ik dienu.
Pirms gada Zenta traģiski zaudējusi dēlu Laimoni, tāpēc viņa ģimenei palīdzot, kā vien varot. Dodoties apciemot māsas, viņai veikalā dāvanu raudzīt nevajagot. Pielejot trīslitru burku ar pienu un ciemkukulis gatavs.
Lai gan pēc vīra Arvīda nāves Zenta jau 12 gadus par saimniecību gādā viena, uz dzīvi pilsētā viņa nepārceltos pat par visas pasaules bagātībām. “Savā mājā gribu nomirt,” teiktais nav apšaubāms.
Izvairās no vientulības
Uz “Podziņām”, kas vairāk nekā četru kilometru attālumā no Litenes pagasta centra, viņu 1952. gadā atvedis vīrs, kad Gulbenes luterāņu baznīcā ar “jā” vārdu apliecināta mīlestība un otra cilvēka godā turēšana.
Visu mūžu abi esot “lauzušies” pa kopsaimniecības teļu fermu. 30 gadi paskrējuši kā viena diena.
Zenta nenoliedz, ka dažkārt piezogas garlaicība un vientulība, bet to ārstējot darbs. Arī no pensionāru un citiem pasākumiem viņa neatsakoties. Jaunībā bijusi liela godos gājēja, tāpēc arī tagad pie cilvēkiem tiecoties.
