Atkal jau klāt ir Svētā Valentīna jeb Visu mīlētāju diena. Tāpat kā daudzi citi mūsu tautai nesaprotami svētki arī šie tomēr ir ielauzušies mūsu ikdienā. Cits tos ir pieņēmis un atzinis par labiem esam, citam attieksme ir vienaldzīga, bet dažus tie vienkārši kaitina. Svinēt vai ne – tas ir katra paša ziņā, bet, ja tam pieejam no viedokļa, ka svētku nekad nevar būt par daudz, tad nu ir īstais brīdis iepriecināt savu tuvāko neatkarīgi no vecuma un dzimuma. Nu kāda mums daļa gar leģendām apvītu kristiešu mocekli, kurš paslepus laulājis mīlniekus, rezultātā parakstot sev nāves spriedumu? Mainās tikumi, mainās likumi, un nu jau liela daļa sabiedrības dzīvo nereģistrētā laulībā, un lielākā daļa ļaužu to pieņem kā pilnīgi pašsaprotamu lietu. Arī mūsu likumdevēji neceļ brēku par šādu tautas patvaļu, tiesa gan, visi laulāto labumi viņiem nepienākas, taču domāju, ka arī tas ir tikai pagaidām. Diez vai Valentīns man piekristu, bet es pat teiktu, ka būtu svētīgi jaunajiem padzīvot kādus gadus kopā, lai saprastu, vai “ir kritusi īstā kārts”, un tikai tad kārtot papīrus, ja izjūt šādu nepieciešamību. Bet nu svētki paliek svētki, un šādās reizēs kā cieņas un jūtu apliecinājumu ir pieņemts pasniegt kādu dāvanu. Domāju, ka buča šoreiz derēs tikai pusaudžiem un sirmiem pāriem, kuri kopā apēduši ne vienu vien pudu sāls, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņiem ir vai nav laulības apliecība. Vidējā gadagājuma publika noteikti centīsies pasniegt kādu puķi, nieku vai sarīkot romantisku vakaru sveču gaismā mājās vai tuvējā krodziņā. Te nu jāiedarbina katra paša fantāzijas lidojums un jācer, ka arī otrs “pasažieris” būs apmierināts. To saprot arī tirgotāji, un nu jau veikali ir pilni ar sirsniņas formas atribūtiku, atpūtas vietas piedāvā gandrīz vai debesu priekus pāriem un, visticamāk, arī bez “Titānika” kādā no kanāliem neiztiksim. Nu “Titāniks”, nosacīti, ir par brīvu, viss pārējais – par naudu. Redz, tā mīlestība tomēr ir tāda dārga padarīšana. Taču ir tāda burvju frāze, kuru grūti pateikt, bet katrs tomēr vēlas dzirdēt. “Es tevi mīlu” – familiāri, nodrāzti, nesaprotami, bet reizē smalki, iejūtīgi un no sirds. Šie vārdi nu tiešām neko nemaksā, taču, pasakot tos, tu uzņemies zināmas saistības, jo otrs to noteikti atcerēsies. Tāpēc domājiet, ko sakāt! It sevišķi Valentīndienā. Ja neesat pārliecināti – varbūt labāk tomēr romantiskas vakariņas, jo tukšs maciņš ir labāks par problēmu pilnu galvu.
