Dažāda veida vardarbības gadījumu bērnu starpā kļūst arvien vairāk. Par to lasām internetā, sociālajos tīklos redzam arī “drosmīgu videooperatoru” uzņemtus sižetus, kurus skatoties, liekas, varbūt tomēr tas ir iestudēts, nevis noticis realitātē. Kaujas meitenes un puiši. Vardarbība notiek interneta vidē, kad vienaudži mēdz viens otru emocionāli aizskart, tā jūtoties valdonīgi un spēcīgi. Pirms pāris dienām pāršalca ziņa, ka kādā skolā, bet ne mūsu novadā, smagi piekauts pirmklasnieks. Ja agrāk vardarbība vairāk bija vērojama jauniešu vidū, tad tagad vecuma slieksnis ir krietni zemāks. Un tas ir satraucoši. Kāda pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā katrs trešais skolēns cieš no emocionālās vai fiziskās vardarbības. Kur meklējamas saknes vardarbībai un nežēlībai? Par to daudz runā, diskutē un skaidro. Kā pirmavotu parasti min ģimeni. Un taisnība jau noteikti ir. Bieži ir nācies dzirdēt, kā vecāki māca savas atvases, sakot, ja tev gadījumā kāds sit, tad tu noteikti sit pretī. Par Dieva likumu – ja tev iesit pa vienu vaigu, tad pagriez otru, noteikti tiek aizmirsts. Tas, ka eksistē saistība starp vardarbību televīzijas ekrānos, datorspēlēs un reālajā dzīvē, neviens vairs nestrīdas. Ir pierādīts arī tas, ja bērns cietis no vecāku smagās rokas, tad paaugoties arī viņš, iespējams, var kļūt par varmāku. Atbildība noteikti jāuzņemas pieaugušajiem. Dzīvojam nežēlīgā un arī vientuļnieku pasaulē. Bieži vien neprotam būt smalkjūtīgi un iejūtīgi. Neprotam vai negribam komunicēt. Neprotam atvainoties. Esam aizņemti savos darba skrējienos. Aizskaram ar vārdiem. Atrunājamies – nav laika. Bet laiku vienmēr var atrast visam un visiem. Viss tikai atkarīgs no prioritātēm. Neatrast laiku sarunām ar bērniem – tas jau ir noziegums. Sarunas par ikdienišķām lietām, par to, kā jūtamies, par to, kas noticis, un par to, kas sāp un uztrauc. Un tā, lai saruna nepārvēršas garā “audzināšanas” stundā. Ar sarunām var veidot savstarpējas uzticības tiltu. Reizēm laba saruna ir risinājums problēmai vai kādam konfliktam. Izgaist neskaidrība, neziņa un arī bailes. Cilvēka komunikācijas līdzeklis taču ir valoda, nevis smaga dūre.
