Latvija ir mūsu mājas visiem, kas te dzīvo – gan tiem, kuri te dzimuši, gan tiem, kuri ieceļojuši, ieprecējušies vai vienkārši apstākļu sakritības pēc pavada šeit daļu no sava mūža. Un tieši šajā valstī latviešu valodai ir valsts statuss kopš 1932.gada. Tiesa, laikos, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, šis statuss saprotamu iemeslu pēc zaudēja savu spēku, taču jau 1988.gadā tā atkal tika atzīta par LPSR valsts valodu. Pēc neatkarības atgūšanas tā nostiprinājās kā vienīgā valsts valoda, un tā tas ir līdz šim brīdim un cerams, ka nekas nemainīsies arī turpmāk. Teorētiski ikdienas sadzīvē to vajadzētu lietot nepilniem diviem miljoniem cilvēku, taču realitāte ir pavisam cita. Ikdienas sarunās bieži vien dzirdam krievu valodu tepat uz ielas mūsu samērā latviskajā pilsētā, kas pats par sevi nav nekas slikts. Arī pats šad tad to lietoju sarunās ar krievu tautības cilvēkiem, ja jūtu, ka tā ir vieglāk. Galu galā valodu zināšanas ir mūsu bagātība, un valoda ir jālieto kaut vai tāpēc, lai neaizmirstos. Taču reizēm šādas sarunas var “uzkāpt uz kreņķa”. Nesen uz ielas uzrunājām kādu ļoti solīda vecuma kundzi, kura kopā ar vīru devās ikdienas gaitās. Ļoti nelaipni tika atbildēts, ka viņa negrib runāt latviešu valodā, jo slikti to saprot un viņai tas vispār neesot vajadzīgs. Uz jautājumu, kā tad viņa iztiek ikdienā, atbilde bija vienkārša: mans vīrs runā latviski, un man ar to pietiek. Vēl sieviete piebilda, ka pat mērs ar viņu neesot runājis krieviski un tas viņu esot aizvainojis. Kas notiks, ja šādam cilvēkam dzīves nogale būs jāpavada vienam bez vīra? Viņa būs neapmierināta ar pilnīgi visu. Varbūt šādiem cilvēkiem tiešām būtu jādzīvo valstī, kur mērs ar viņiem runās krievu valodā un atrisinās visas viņas problēmas, dzīvi padarot rožaināku. Nu ir tādi ļaudis, kas negrib un nerunā latviski vienkārši aiz kādiem man nesaprotamiem principiem un, visticamāk, to arī nedarīs, kamēr vien būs jumts virs galvas un bads nepiespiedīs. Tikai dīvaini ir tas, ka cilvēkam mūža garumā nav radusies vēlme runāt valsts valodā vismaz tāpēc, lai atvieglotu savu ikdienu. Nu vismaz mēģināt runāt. Manuprāt, tā būtu vienkārši cieņa pret katru, kas te dzīvo un valsti kopumā. Varbūt mēs, latvieši, esam pārāk lojāli pret šādiem īpatņiem un arī mums vajadzētu būt stingrākai nostājai, nu tādai kā mēram, bet mīļā miera labad mēs piemērojamies, jo tā taču ir vieglāk.
