Valsts svētkus Čikāgā svinējām 17.novembrī. Bija iespaidīgs sarīkojums.
Valsts svētkus Čikāgā svinējām 17.novembrī. Bija iespaidīgs sarīkojums. Daudz ļaužu. Teicu īsu uzrunu. Svētku runātājs bija Ojārs Celle, laikraksta “Brīvā Latvija” redaktors Rīgā, kurš no 1.janvāra būs arī avīzes “Laiks” redaktors.
Viņš deva konspektīvu pārskatu par pirmajiem 10 neatkarības gadiem Latvijā. Viņš ir no Kalifornijas, kur ilgus gadus vadīja “Ziemeļkalifornijas Apskatu”, apmēram tādu pat izdevumu kā “Čikāgas Ziņas”. Viņš labi raksta ievadrakstus. Esam daudzus gadus apgrozījušies PBLA un ALA kongresos un dažādās sanāksmēs.
Koncertdaļā uzstājās Latvijas Nacionālās operas soliste Evita Zālīte, pianiste Ingrīda Daktere-Duhanovska. Evitai Zālītei ir laba un skanīga balss, kas sajūsmināja visus klausītājus. Dziedāja apvienotais Čikāgas koris un dažas dziesmas arī vīru koris. Mēs jau esam dikti atplaukuši pašreiz, jo gatavojamies mūsu XI Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem Čikāgā no 18. līdz 21.jūlijam. No Latvijas būs vairāki solisti, tautas deju kopas, rakstniece Māra Zālīte, koris “Kamēr…” ar Māri Sirmo, rokgrupa “Prāta vētra”. Piedalīties solās ap 600 dziedātāju un 500 dejotāju, arī no Kanādas un Austrālijas. Man tas viss jāvada, tādēļ esmu kļuvis neaktīvs vēstuļu rakstītājs. Esmu noguris bez gala.
Atceros 2000.gada 17.novembri visā pilnībā, skanīgumā un spožumā. Tas bija viens no greznākiem mirkļiem manā mūžā, kas netiks aizmirsts. Pirmo reizi piekaru savu virsnieka pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni pie kakla tauriņa. Domāju, ka, ja es nelikšu to 18.novembrī, svētkos, kad tad? Patiesību sakot, esmu diezgan lepns, kaut gan lepns un uzpūtīgs nekad neesmu bijis un lielīgs arī ne. Tas nav manā dabā.
Kas attiecas uz Amerikas dzīvi pēc 11.septembra, tad varu teikt, ka tā ir krasi mainījusies. Cilvēki baidās ceļot, viesnīcas ir apmēram 70 līdz 80 procentos aizrunātas, lidmašīnu satiksme samazināta, bezgalīgas rindas. Uz lidlauku jābrauc divas līdz trīs stundas iepriekš, lai tiktu cauri visiem dokumentu čekiem. Bet es domāju, ka viss pamazām atgriezīsies normālās sliedēs, tas prasīs tikai laiku. Ja nekas atkal nenotiks, dzīve sāks ritēt normālāk. Ja kādu laiku nekas nenotiek, viss atkal aizmirstas, caurlaišana kļūst paviršāka un tamlīdzīgi. Tur vainojamas lidmašīnu sabiedrības, darbā tiek pieņemti nekvalificēti strādnieki, ir paviršības.
Personīgi domāju, ka baidīties nevajag, kas notiks, notiks. Man sieva arī sabijusies kāpt lidmašīnā, taisīt vaļā nezināmus sūtījumus. Es savu meitu grūstin iegrūdu lidmašīnā trīs nedēļas atpakaļ, kad viņa lidoja pie draudzenes uz Ņujorku.
Ilmārs Bergmanis Čikāgā
