Bieži spriežam par lēmumiem, situācijām un rīcību, pat nemēģinot izprast to būtību. Protams, neesmu izņēmums. Tāpat kā daudzi biju dusmīga, kad LELB Sinodē tika pieņemti grozījumi Satversmē, kas paredz, ka ordināciju mācītāja amatā var lūgt tikai vīrieši. Pazīstu vairākas mācītājas sievietes, kuras, manuprāt, ir pat ļoti atbilstošas šai misijai. Tāpēc nespēju saprast strīdus par svēto rakstu izpratni, šķita, arī tāpat taču ir skaidrs – sievietes šo amatu var pildīt lieliski. Tā tas bija līdz brīdim, kad izlasīju interviju ar arhibīskapu Jāni Vanagu, kurā viņš brīdina – ar visatļautību tiek nojaukti mūsu dzīves pamati. “Ķieģeli pa ķieģelim no tiem tiek izvilktas vērtības, kas tos turēja kopā. Neviens nepazīst to, kas tiek likts vietā, un nezina, ko tas nesīs,” norāda J.Vanags. Radās šaubas. Jā, sievietes ir līdzvērtīgas vīriešiem, par to nav jāstrīdas. Bet vai viņām ir vajadzīgs viss, kas ir piemērots vīriešiem? Viņas ir apliecinājušas – visu spēj un var. Bet vai vajag? Ja padomāsim, varēsim atrast ne mazums tādu lēmumu, kas jau pierādījuši – nebija ne labi, ne pareizi. Sieviešu ordinācija un Stambulas konvencija, par ko arī bijuši karsti strīdi, ir viena koka zari. Pirms 15 gadiem likās fantāzija, ka varētu vērsties pret tiem, kuri uzskata – laulība viena dzimuma cilvēku starpā nav normāla. Tagad tā ir realitāte, kurā Latvija pagaidām nav iekļāvusies. Taču tas droši vien ir tikai laika jautājums.
