Mamma – tā savu profesiju vienā vārdā raksturo Dace Baltiņa. Viņa pārstāv vienu no pavisam desmit audžuģimenēm Gulbenes novadā. Dace nešķiro savus un audžubērnus, jo visi viņu sauc par mammu un Daces vīru Ilvaru par tēti. Jau piecus gadus šī ir audžuģimene. Pašai Dacei liekas, ka daudz daudz ilgāk – veselu mūžību. “Dzirksteles” saruna ar viņu notiek brīdī, kad Dace var runāt tikai čukstus, jo no stresa viņa uz laiku ir zaudējusi balsi.
– Kas šodien noticis ar tavu balsi?
– Vienam audžubērnam radās veselības problēmas, lietojot Rīgas ārsta izrakstītās nervu zāles, kas izrādījušās nepiemērotas, radās blakusefekts. Bērns kļuva agresīvs. Viņš ļoti cieš. Vajag citas zāles. Tās tiks atrastas, bet šajā brīdī ir smagi, jo gribas palīdzēt un to izdarīt ir grūti. Bet puika man pasaka: “Tu man esi pati labākā mamma!” Un es zinu, ka tas ir teikts no sirds. No uztraukuma esmu pazaudējusi balsi. Nekas. Tā atgriezīsies, varbūt jau vakarā. Man allaž tā gadās, ja ir kāds pārdzīvojums. Piemēram, ja no ģimenes tiek paņemts projām kāds no maniem audžubērniem.
– Kas tevi iepriecina šajos grūtajos laikos?
– Tas, ka sabiedrībā ir mainījies viedoklis par audžuģimenēm. To jūtam! Neviens vairs uz mums neskatās kā uz jocīgajiem. Aizvien vairāk ir draugu, kas piedāvā palīdzību.
Ļoti palīdz draudzība ar pārējām audžuģimenēm novadā. Mēs sazvanāmies, mēs regulāri tiekamies reizi mēnesī. Bez tā es nevarētu iztikt! Kopā apspriežam problēmas bez bērnu klātbūtnes, viņiem tikmēr ir nodrošinātas citas aukles. Ļoti svarīgi ir kopīgie pasākumi. Piemēram, audžuģimeņu kopīgie Ziemassvētki Valmierā, kurus mums uzdāvināja novada dome. Ceram, ka vasarā pašvaldība parūpēsies, lai varam piedalīties ar Latvijas audžuģimeņu salidojumā. Mēs noteikti gribēsim braukt!
– Ko tu gaidi no valsts?
– Kāpēc valsts man liek justies kā vientuļajai mātei? Es gribētu, lai mana ģimene ikdienā būtu kopā, lai visiem būtu darbs tepat, savā novadā. Tas nav normāli, ka manam vīram šāda iespēja ir liegta. Tētim vakaros ir jābūt mājās pie savas ģimenes! Lielās ģimenēs mammas ir stipras, bet mums ir vajadzīgs blakus vīrieša drošais plecs. Citādi var pietrūkt spēka. Vēl es gribētu, lai valsts par mani maksātu sociālo nodokli, jo audžumammām faktiski nav nekādu sociālo garantiju. Ar bažām domāju par vecumdienām, jo sev pensiju es neesmu nopelnījusi. Man nav atvaļinājumu. Man nav slimības lapu. Faktiski gribētu, lai man kā audžumātei tas būtu algots darbs. Pagaidām pati par sevi nevaru atļauties nomaksāt sociālo nodokli, ienākumi nav tik lieli. Saņemu tikai sociālo pabalstu par audžu ģimenes pienākumu pildīšanu.
– Tu teici, ka tētis tagad visbiežāk bērnu audzina pa telefonu.
– Jā, tā ir. Šodien pat bija situācija, kad vajadzēja, lai tētis bērniem pasaka savu vārdu, jo citādi mazie nevarēja nomierināties. Kā puikas parunāja ar tēti pa telefonu, tā uzreiz mājās bija miers. Tētis viņiem pasaka, ka mamma ir jāklausa. Un klausa arī! Bērni zina, ka mamma ir mamma. Reizēm viņiem vajag dzirdēt vīrieša stingro balsi un loģiskos argumentus. Es priecātos, ja vīrs ikdienā katru vakaru pēc darba atgrieztos mājās, jo bērniem ļoti vajag tēti. Taču pašlaik tas nav iespējams. Vīru darba meklējumi aizveduši uz Cēsīm. Tāpēc viņš mums tagad ir “tētis pa telefonu”. Arī pārējie manas mājas pieaugušie vīrieši ir devušiem projām. Viens dēls pašlaik strādā Anglijā, otrs arī pārtraucis studijas un vienu nedēļu brauc strādā, otru ir mājās. Savā novadā darbu viņiem neatrast. Toties labi palīgi man ir lielās meitas un divi dēli, kas mācās pamatskolā.
– Kā tikt galā ar bērniem bez žagara?
– Mēs sēžam un domājam. Runājam. Mēs ģimenē visi esam filozofi. Arī tāpēc es reizēm esmu bez balss. Reizēm vīrs man ir teicis, kā es varu tik daudz runāt! Es runāju arī tad, ja man to darīt vairs nav spēka. Vakaros esmu pagalam nokususi, bet vienalga runāju. Sarunājoties visu var atrisināt. Ja ar manu runāšanos nepietiek, palīgā nāk tētis.
– Vai nepietiek ar labu attieksmi, obligāti ir jāmīl visi audžubērni?
– Kā var nemīlēt bērnu! Arī tad, kad viņi neklausa, viņus ir jāmīl! Es nešķiroju, kurš mans bioloģiskais, kurš audžubērns. Viņi visi man ir bērni. Viņi ir patiesi. Bērns apķeras ap kaklu, saka: “Es tevi mīlu!” Vai arī ir dusmīgs. Bērns pauž savas emocijas atklāti. Es pati sevi uzskatu par viņu mammu. Vienmēr sevi tā piesaku. Ja kādā tas rada neizpratni, tad nepieciešamības gadījumā precizēju, ka esmu audžumamma. Bet ar laiku visi pierod pie tā, ka esmu tieši mamma. Mums ir tradīcija – bērni vakarā pirms gulētiešanas noteikti grib mammai iedot buču. Noteikti arī jālasa priekšā pasaciņa pirms miega.
– Cik bērniem savā mūžā tu jau esi bijusi audžumamma?
– Tad būtu jāskaita. Nevaru tā uzreiz pateikt. Statistika nav mana stiprā puse. Likums nosaka, ka bērns paliek audžuģimenē līdz brīdim, kad var atgriezties savā ģimenē, vai līdz adopcijai vai aizbildniecības nostiprināšanai. Manā praksē trīs bērni ir atgriezušies savā ģimenē. Seši bērni nodoti adopcijai. Šobrīd mājās man ir pieci mazie audžubērni – visi puikas. Pati nekad neesmu atteikusies ne no viena sava audžubērna. Pats jaunākais audžubērns pie manis ir nonācis pusotra gada vecumā, vecākais – jau 1.klases skolēns.
– Teorētiski audžubērns pie tevis var dzīvot līdz 18 gadu vecumam?
– Jā. Tā arī būs arvien biežāk, jo adopcija Latvijā joprojām notiek, tomēr šobrīd tā ir gandrīz vai apstājusies. Cilvēkiem pašiem klājas pārāk smagi, lai viņi uzņemtos rūpes vēl par kādu. Adopcija parasti notiek, kamēr bērns vēl nav sasniedzis četru gadu vecumu. Pēc tam vairs ne. Tas tāpēc, ka potenciālie vecāki vēlas adoptēt bērnus tādā vecumā, kad liekas – vēl varēs izaudzināt pēc savas līdzības. Cilvēki uzskata, ka ar mīlestību un labu audzināšanu var izdarīt daudz. Taču jāsaprot, ka daudz ko nosaka gēni.
Aizbildnība pār bērniem – man tas ir uz mūžu. Man ir viens audžubērns, kam jau ir 23 gadi, bet viņš joprojām ir mans dēls. Manas mājas ir arī viņa mājas.
– Redzams, ka tavas ģimenes mājās aizvien turpinās remonts.
– Jā, mūsu māja laikam tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava. Remontējam pašu spēkiem. Strādā vīrs un lielie bērni. Piecu gadu laikā esam tikuši pie sava ūdensvada, skalojamās tualetes. Mājai izbūvēts un paplašināts otrais stāvs, lai lielajiem bērniem būtu sava dzīves telpa. Pa vienai istabiņai remontējam klāt. Esam raduši mājās būt liela saime. Piemēram, nesen manā dzimšanas dienā ģimene bija kuplā skaitā – 16 cilvēki. Liekas, ka mēs spētu mājās izmitināt vēl tikpat. Visiem atrastos vieta.
– Kāds ir tavs sapnis?
– Pabeigt augstskolu. Man nav augstākās izglītības. Savulaik nepabeidzu augstskolu, šobrīd studēju Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības akadēmijas Alūksnes filiālē. Pašlaik mācības palikušas otrajā plānā, jo fiziski neatliek laika nekam citam, izņemot ģimeni. Taču es ne sekundi to nenožēloju. Pēc būtības esmu mamma. Kad ir grūti, kad ir krīzes situācija, vaicāju sev: “Kāpēc man to vajag?” Taču tūlīt pat saprotu: kurš tad, ja ne es!
