Mēreni vēso 19.februāra vakarstundu laikam gan daudzi atcerēsies ilgi. Varbūt nejauši par vienu no 3. starptautiskā mūzikas festivāla “Saxophonia” koncertu vietām bija izraudzīts arī Lizums.
Mēreni vēso 19.februāra vakarstundu laikam gan daudzi atcerēsies ilgi. Varbūt nejauši par vienu no 3. starptautiskā mūzikas festivāla “Saxophonia” koncertu vietām bija izraudzīts arī Lizums.
Tūlīt pēc koncerta Gulbenē Zviedrijas meiteņu (labāk teikt – dāmu, jo kopgaitas sākušas pirms sešiem gadiem) spožais kvartets devās ne tikai pie mums, bet arī uz Madonu, Limbažiem, turnejas gaitām punktu pieliekot Vāgnera zālē Rīgā.
Bijām nokļuvuši spožā sabiedrībā. Sākumā radās bažas – vai nav kāda alošanās? Nav jau tā, ka mūsu pagastā savulaik nebūtu skanējušas izcilu solistu balsis vai dzirdēti labi kori (kaut vai mežkopju vīru koris “Silvicola” ar profesoru Paulu Kveldi priekšgalā). Pirms dziesmu svētkiem te vairākkārt bijusi virsdiriģentu izlase, lai vērtētu, kā balsis skan mūsu novadā. Mājīgā un labi koptā zāle vilinājusi ne vienu vien ciemiņu, tomēr gadījies piedzīvot vien pāris rindas šejienes klausītāju, dažam pat laimes pieteiktam viesim te iepriekš pārdoti pāris desmiti biļešu, tāpēc koncertu vajadzējis atcelt. Tā esam zaudējuši, jo turpmāk zudusi vēlēšanās.
Par laimi šī reize sagādāja ne tikai priecīgu, bet arī patīkamu pārsteigumu. Šurp plūda gribētāji ne tikai no pagasta centra un apkaimes, bet arī, kā rakstītu Apsīšu Jēkabs, no “tuvējām valstīm”.
Skolotāji gluži pamatoti bija rosinājuši savus audzēkņus dzirdēt kaut ko neparastu, turklāt viss atskaņojums nelikās tiem ne ilgs, ne garlaicīgs. To gribu atzīmēt īpaši tāpēc, ka programma nebūt nebija viegli un vienkārši uztverama, bija pārstāvēti dažādi ritmi un stili. Reizumis te prasījās kāds skaidrojums, ko pūlējās darīt pašas mūziķes. Bija aizkustinoši dzirdēt, ka viņu angļu valoda šķita tikpat “perfekta” kā mūsējā. Taču sapratāmies, kaut daļēji. Tomēr tas netraucēja, jo “Sax Pac” zina, ko un kā dara. Tiem, kuri dzirdēja, būs tuvāka ne tikai mūzika, bet arī Zviedrija, lai gan pat īsti nezinām, no kuras pilsētas viņas atbraukušas. Šo neziņu atsvēra sirsnīgais priekšnesums, un koncerta minūtes skrēja kā negudras. Vairs pat neprasās atgādināt, kas viņu sniegumā likās pats spilgtākais – Latīņamerikas ritmi vai mūsdienīgs tango. Zīmīga gan likās piebilde, ka tieši viņām jau 2000.gadā bijusi iespēja pārstāvēt savu zemi vispasaules izstādē “Expo 2000”. Labi, ka to jau iepriekš atgādināja “Dzirksteles” slejās. Tas interesi spēja vien kāpināt.
Tagad, kad esam lasījuši un dzirdējuši, bijis laiks ieskatīties pagasta avīzes “Lizuma Vēstis” šāgada februāra laidienā (tas reizē ir arī mūsu “apkārtraksta” 60.numurs). Lappusē par pagasta padomes 13.februāra sēdi varam izlasīt gluži neikdienišķu rindkopu: “Vienbalsīgi tika nolemts par līdzekļu piešķiršanu koncertam, kas 3. starptautiskā saksofonmūzikas festivāla ietvaros 19.februārī notiks Lizuma kultūras namā. Tam nepieciešamā summa – 150 lati – tiks apmaksāta no kultūras pasākumiem paredzētajiem līdzekļiem, dāvinot pagasta iedzīvotājiem iespēju bez maksas baudīt pasaules līmeņa zviedru saksofonu kvarteta “Sax Pac” sniegumu.”
Man jau pāri septiņdesmit, savā mūža esmu diezgan daudz redzējis un dzirdējis ne tikai Latvijā. Par to savulaik esmu arī gana daudz rakstījis. Tomēr šādu mana dzimtā pagasta dāvanu esmu saņēmis pirmoreiz. Esmu pārliecināts, ka ne jau tikai es vien. Tagad sajūtos “ieēdināts”, kaut gan kopš jaunības atceros, ka mūsu pagasta (kā arī kādreizējās kopsaimniecības) vadība cilvēku kultūras vajadzībām nekad nav spējusi pagriezt muguru, kaut vai sānus. Arī tā varam pārspēt paši sevi.
