Lai gan šobrīd iepriecina toņu bagātība dabā un īpaši bezvēja brīžos fantastiskās zelta paletes kokos, apzinos, ka līdzās ir cilvēki, kuri raugās uz pasauli drūmās krāsās. Mūsu, žurnālistu, pienākums ir runāt arī par neērtajām tēmām, tāpēc jo īpaši priecājos, ka šoreiz varam piedāvāt iespēju lasīt un pārdomāt vairākus stāstus, kuriem tā vien izskatās – ir nepieciešami risinājumi. Mūžsenā vardarbības problēma, ko mums plašāk komentē gulbeniete psiholoģe Liene Āboliņa, izgaismo realitāti, kura, protams, ir arī mūsu novadā. Tēma ir ļoti sensitīva, neviens uzvārds netiek nosaukts publiski, tomēr zinām, ka aiz minētajām tendencēm un problēmu aprakstiem stāv reāli līdzcilvēku personīgi izdzīvotie stāsti. Kad pašam viss ir kārtībā, grūti pat aptvert, ka kaut kur blakus kāds cits nemitīgi cīnās par savu vai bērnu drošību. Atceros, reiz man kāda gudra audzinātāja teica: lai vai kāda mammīte un tētis bērnam ir, viņš tomēr par visu vairāk gaida tieši viņus. Pat ja mamma dzer vai paceļ roku, bērns ilgojas tieši pēc viņas. Tieši bērni ir tie, kuri, ja tiek ierauti vardarbības mutulī, cieš visvairāk, jo cīņa tad notiek par viņu nākotni, emocijām un veselību, kas katram mums dota vienreiz. Viens no visu laiku iedrošinājumiem, ko sniedz psihologi, ir, piedzīvojot vardarbību vai zinot par to – neklusēt un meklēt palīdzību. Arī L.Āboliņa mudina – būt apkārtesošajiem atbalstošiem, ja ir aizdomas, ka pazīstamam cilvēkam nepieciešama palīdzība.
Citā kontekstā, bet var teikt – ilgi cieta un nu beidzot vairs neklusē arī kādi Tirzas iedzīvotāji. Par to vairāk izlasīsiet rakstā par nedienām pie Tirzas senā avotiņa. Paldies mūsu novada patriotiem, kas neklusē un ir gatavi klauvēt pie citu sirdsapziņas arī caur mūsu lappusēm! Jūtu, ka šim stāstam par tirzmaliešu Palmbahu ģimeni, kura pirms gada vēl dzīvoja Rīgā, būs turpinājums un ceru, ka laimīgas beigas. Caur viņiem izgaismojās kāda, manuprāt, ikvienam būtiska vajadzība – tapt sadzirdētam un piedzīvot to, ka kādam rūp tava bēda. Un vispirms jau atsaucīgā sirds nepieciešama atbildības teritoriju pārvaldniekiem. Novēlu saredzēt gan Tirzas, gan citu pagastu vadītājiem, ka mūsu novadā ir cilvēki, kas no sirds vēl progresu dzimtajai vietai, jo vēlas tajā dzīvot, nevis meklēt ceļu prom. Pateicība arī Gulbenes novada pašvaldības policijas pārstāvjiem, kas, uzzinot par situāciju pie Tirzas avota, ne mirkli nedomājot, teica: varam palīdzēt! Par to noteikti drīzumā taps vēl kāds stāsts.
