Vakar manu uzmanību piesaistīja melns milzīgs virsraksts “Kauns” laikraksta “Diena” titullapā. Par ko? Šoreiz zem tā slēpjas nožēla sakarā ar neizdevušos Visaginas atomelektrostacijas projekta realizāciju, ko izgāzusi Lietuvas sabiedrība, nobalsojot referendumā pret tās būvniecību, kā arī jaunā Lietuvas premjera solījums atbalstīt savas tautas centienus. Zem šā virsraksta šobrīd varētu sarindot daudz citu notikumu un faktu. Piemēram, pavisam nenopietni šķita mūsu Latvijas Bankas prezidenta solītie leiputrijas vērtie labumi uz “eirozonas kuģa”, kuru tautā dēvē par Titāniku. Patiešām ir kauns, ja tik liela amatpersona pirms pievienošanās eirozonai iedzīvotājiem tik vien spēj pateikt, ka “eiro izskatīsies līdzīgs latam un latvietis varēs braukt un ar savu Mildu maksāt Briselē, Tallinā”… Tik daudz mēs saprotam, arī neskaidrojot. Vai tik vien ir jāzina pirms tik atbildīgāa soļa? Ne velti aptaujās lielais vairums respondentu ir pret eiro un par referendumu šajā sakarā. Kāpēc izpaliek nopietns skaidrojums? Ja pirms kāda laika saspringām sakarā ar partijas «Par dzimto valodu» vadītāja Lindermaņa izgājieniem, tad tagad tai piebiedrojas domubiedru grupas, kas pirms vēlēšanām veido jaunas partijas. Ja nespēsim kā šaha spēlē prognozēt šo radikālo ekstrēmistu domu gājienus uz priekšu, varam palikt uz pauzes. Kāpēc? Nemaz nav tik sen, ka latviešu valoda Latvijā varēja zaudēt līderpozīcijas, tad tagad šie melnie spēki jau murgo par Latgales autonomiju. Kas zina, cik tālu tas viss var aiziet?! Cerams, ka tas paliks tikai fantāziju līmenī.
